Jona 1 NLB
1. Kungs runāja uz Jonu, Amitaja dēlu:
2. “Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un apsauc turieniešus, jo viņu ļaunums ir nācis manā priekšā!”
3. Bet Jona cēlās un bēga no Kunga uz Taršīšu. Viņš gāja uz Jafu, atrada kuģi, kas devās uz Taršīšu, samaksāja ceļa naudu un kāpa kuģī, lai dotos uz Taršīšu – prom no Kunga.
4. Bet Kungs meta jūrā lielu vēju, jūrā sacēlās liela vētra, un kuģim draudēja salūšana gabalos.
5. Jūrnieki izbijās un sauca ikviens uz savu Dievu, un viņi iemeta jūrā kuģa kravu, lai tas kļūtu vieglāks. Bet Jona bija nokāpis laivas dibenā un apgūlies, un cieši aizmidzis.
6. Kuģinieku virsnieks piegāja pie viņa un teica: “Ko tu guli tik cieši?! Celies un sauc uz savu Dievu – varbūt Dievs mūs pamana un neejam bojā!”
7. Un tie sacīja viens otram: “Nāciet un lozēsim, lai zinām, kura dēļ mums šis ļaunums ir noticis?” Un tie meta lozes, un loze krita Jonam.
8. Tad tie sacīja viņam: “Jel pastāsti mums, kādēļ noticis šis ļaunums? Kāds ir tavs amats, un no kurienes tu nāc? Kur tava zeme, un no kādas tautas tu?”
9. Viņš sacīja tiem: “Esmu ebrejs un bīstos Kunga, debesu Dieva, kas radījis jūru un sauszemi.”
10. Tad šie ļaudis bijās milzu izbailēm un sacīja viņam: “Ko tādu tu esi nodarījis?!” – jo tie zināja, ka viņš bēg no Kunga, tādēļ ka viņš bija to pateicis.
11. Tie viņam sacīja: “Ko lai ar tevi darām, ka jūra aprimtu?” – jo jūra trakoja arvien vairāk.
12. Viņš tiem sacīja: “Celiet mani un metiet jūrā, lai jūra aprimst, jo es zinu, ka manis dēļ uznākusi šī lielā vētra.”
13. Tomēr šie ļaudis īrās, lai atgrieztos krastā, bet nejaudāja, jo jūra ap viņiem trakoja arvien vairāk un vairāk.
14. Tad tie piesauca Kungu, sacīdami: “Ak, Kungs! Kaut mēs neietu bojā šā vīra dzīvības dēļ! Nepielīdzini mums nevainīgas asinis, jo tu, Kungs, dari, kā tev tīk!”
15. Un tie cēla Jonu un iemeta viņu jūrā, tad jūra mitējās trakot.
16. Tad šie ļaudis bijās Kunga milzu izbailēs, upurēja Kungam un deva zvērestus.