Jozuas 2 LG8

1. Un Jozuas, Nuna dēls, sūtīja slepeni divus izlūkus no Sitimas sacīdams: ejat, izlūkojiet zemi un Jēriku. Un tie gāja un nāca kādas sievas namā, tā bija mauka, tai vārds bija Rahaba, un tie tur gulēja.

2. Un Jērikas ķēniņam tapa sacīts: redzi, šinī naktī vīri nākuši no Israēla bērniem, zemi izlūkot.

3. Tad Jērikas ķēniņš sūtīja pie Rahabas un sacīja: dod šurp vīrus, kas pie tevis nākuši tavā namā, jo tie ir nākuši, visu šo zemi izlūkot.

4. Bet sieva ņēma divus vīrus un tos paslēpa un sacīja tā: vīri gan pie manis bija nākuši, bet es nezināju, no kurienes tie bija.

5. Un kad vārti bija jāaizslēdz, kad metās tumšs, tad vīri izgāja. Es nezinu, kurp vīri gājuši; dzenaties pēc tiem steigšus, tad jūs tos panāksiet.

6. Bet viņa tiem bija likusi uz jumtu uzkāpt un tos bija paslēpusi apakš linājiem, ko uz jumta bija izklājusi.

7. Un vīri viņus vajāja pa Jordānes ceļu līdz tai pārceļamai vietai, un vārti tapa aizslēgti pēc tam, kad bija izgājuši, kas viņus vajāja.

8. Un pirms tie apgūlās, viņa pie tiem uzkāpa uz jumtu.

9. Un sacīja uz vīriem: es zinu, ka Tas Kungs jums šo zemi devis un ka bailes no jums mums uzkritušas, un ka visi zemes iedzīvotāji jūsu priekšā izbijušies.

10. Jo mēs esam dzirdējuši, kā Tas Kungs licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem jūsu priekšā, jums no Ēģiptes zemes izejot, un ko jūs esat darījuši viņpus Jordānes diviem Amoriešu ķēniņiem, Sihonam un Ogam, ko jūs esat izdeldējuši.

11. Un to dzirdot mūsu sirds palikusi bailīga, un nav vairs drošības nevienam pret jums; jo Tas Kungs, jūsu Dievs, Viņš ir Dievs augšā debesīs un apakšā virs zemes.

12. Nu tad zvērējiet man jel pie Tā Kunga, tāpēc ka es žēlastību pie jums esmu darījusi, ka arī jūs darīsiet žēlastību pie mana tēva nama, un dodat man kādu ticamu zīmi,

13. Ka jūs atstāsiet dzīvus manu tēvu, manu māti un manus brāļus un manas māsas ar visu, kas tiem pieder, un ka jūs mūsu dvēseles izglābsiet no nāves.

14. Tad vīri uz to sacīja: ja mēs nedarīsim žēlastību un uzticību pie tevis, kad Tas Kungs mums šo zemi dos, tad lai mirst mūsu dvēsele jūsu vietā, ja tik jūs šo mūsu lietu nedarīsiet zināmu.

15. Tad viņa tos ar virvi nolaida pa logu, jo viņas nams bija pie pilsētas mūra un viņa dzīvoja pie mūra.

16. Un viņa uz tiem sacīja: ejat kalnos, ka tie jūs nesastop, kas jūs vajā, un paslēpjaties tur trīs dienas, tiekams vajātāji atgriezīsies, tad pēc ejat savu ceļu.

17. Tad vīri uz viņu sacīja: mēs būsim vaļā no šī tava zvēresta, ko tu mums lieci zvērēt:

18. Redzi, kad mēs nākam tai zemē, tad piesien pie sava loga šo sarkano virvi, ar ko tu mūs nolaidi, un sapulcini pie sevis šai namā savu tēvu un savu māti un savus brāļus un visu tava tēva namu.

19. Un ikviens, kas pa tava nama durvīm izies ārā, tā asinis lai paliek uz viņa galvas, un mēs būsim nevainīgi. Bet ikviens, kas pie tevis būs namā, tā asinis lai paliek uz mūsu galvas, ja kas savu roku pie viņa pieliks.

20. Bet ja tu šo mūsu lietu darīsi zināmu, tad mēs būsim vaļā no šī zvēresta, ko tu mums likusi zvērēt.

21. Tad viņa sacīja: lai tā ir, kā jūs sakāt. Un viņa tos atlaida, un tie aizgāja; un viņa sarkano virvi piesēja pie loga.

22. Tā tie aizgāja un nāca kalnos un palika tur trīs dienas, tiekams vajātāji bija atpakaļ griezušies; jo vajātāji tos bija meklējuši pa visiem ceļiem, bet nebija atraduši.

23. Tad tie divi vīri griezās atpakaļ un nonāca no kalniem un cēlās pāri un nāca pie Jozuas, Nuna dēla, un teica tam visu, kas tiem bija noticis.

24. Un tie sacīja uz Jozua: tiešām Tas Kungs visu zemi ir devis mūsu rokās, un visi zemes iedzīvotāji no mums bīstas.