Jozuas 5 LTV1965
1. Un notika, ka visi amoriešu ķēniņi, kuri mīt viņpus Jardānas pret rietumiem, un visi kānaāniešu ķēniņi, kuri dzīvo jmas malā, dzirdēja, ka tas Kungs bija licis izsīkt Jardānas ūdenim Israēla bērnu priekšā, līdz tie visi bija pārcēlušies pāri, un tad viņu sirdis kļuva bailīgas, un tiem vairs nebija drosmes stāties pretim Israēla bērniem.
2. Tanī laikā tas Kungs sacīja Jozuam: „Taisi sev akmens nažus un sāc apgraizīt Israēla bērnus pa otram lāgam!“
3. Tad Jozua sev izgatavoja akmens nažus, un viņš apgraizīja Israēla bērnus pie Gibeas-Aralotas.
4. Un, lūk, tiešais iemesls, kādēļ Jozua apgraizīja tautai visus vīriešus, kas bija izgājuši no Ēģiptes: visi karavīri bija pa ceļam apmiruši tuksnesi, izejot un pa ceļam ejot no Ēģiptes projām. Pa to laiku no jauna neviens nebija ticis apgraizīts.
5. Tādā kārtā apgraizīta gan bija visa tā tautas daļa, kas bija iznākusi laukā no Ēģiptes, bet tā tautas daļa, kas bija piedzimusi tuksnesi, kad viņi vai nu bija jau ārā iznākuši no Ēģiptes, vai bija vēl ceļā, —tie nebija apgraizīti.
6. Jo Israēla bērni staigāja četrdesmit gadus tuksnesi, tiekāms visa karotāju saime bija izmirusi, kas bija izgājuši no Ēģiptes, tādēļ ka tie nebija uzklausījuši tā Kunga balsi; tāpēc tas Kungs bija ar zvērestu viņiem apgalvojis, ka Viņš tiem negribot ļaut redzēt to zemi, ko Viņš ar zvērestu bija viņu tēviem apsolījis mums, viņu pēcnācējiem, dot, zemi, kur piens un medus tek.
7. Bet viņu dēlus, kuriem tas Kungs bija licis izaugt viņu vietā, tos tagad Jozua apgraizīja, jo tie bija palikuši ceļā neapgraizīti.
8. Un kad visi ļaudis bija apgraizīti, tad tie atgriezās atpakaļ, savā nometnē, savās dzīves vietās, kamēr tie izdziedinājās.
9. Un tas Kungs sacīja Jozuam: „Šodien Es esmu no jums novēlis visu Ēģiptes apkaunojumu!“ —Tāpēc šī vieta tika vārdā nosaukta par Gilgalu lidz pat šai dienai.
10. Un Israēla bērni apmetās teltīs Gilgalā un tie sarīkoja Pasā svētkus mēneša četrpadsmitajā dienā ap vakara laiku Jērikas līdzenumā.
11. Bet nākamajā dienā, kas sekoja Pasā svētkiem, viņi jau ēda no tās zemes ražas neraudzētu maizi un grauzdētas vārpas tieši jau tanī pašā dienā.
12. Un ar šo nākamo dienu, kad viņi bija ēduši no tās zemes iegūtās ražas, viņiem izbeidzās manna; un turpmāk Israēla bērniem vairs nebija mannas, bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas zemes augļiem.
13. Un notika, kad Jozua bija pie Jērikas, ka viņš pacēla savas acis, un, lūk, tur viņam pretī stāvēja kāds vīrs, kutam rokā bija atvēzts zobens, un Jozua piegājā klāt pie viņa un jautāja: „Vai tu esi mūsu cilvēks, vai esi mūsu pretinieks?“
14. Bet tas sacīja: „Nē, —bet es esmu tagad nācis kā tā Kunga karaspēka virsnieks.“ Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un to pielūdza un viņam sacīja: „Ko mans Kungs grib teikt savam kalpam?“
15. Tad tā Kunga kara pulku virsnieks sacīja Jozuam: „Novelc savas kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta.“ Un Jozua tā arī darīja.