Jozuas 7 LTV1965
1. Bet Israēla bērni pieskārās pie tā, kas ar lāstu bija nolemts iznīcībai, jo Achans Karmija dēls, bet tas Zabdija dēls, un tas Zeracha dēls no Jūdas cilts, bija paņēmis no aizliegtā. Tad tā Kunga dusmas iedegās pret Israēla bērniem.
2. Un Jozua izsūtīja vīrus no Jērikas uz Aju, kas ir Bet-Avenas tuvumā austrumos no Bēteles, un uz tiem runāja, teikdams: „Ejiet augšup un izlūkojiet zemi!“
3. Tad vīri nogāja un izlūkoja Aju, un tie atgriezās pie Jozuas un viņam sacīja: „Lai visa tauta nedodas uz turieni, bet lai noiet kādi divi vai trīs tūkstoši vīru,! kuru pietiktu, lai Aju ieņemtu, bet visa tauta lai netiek apgrūtināta ar došanos turpu, jo Ajā ļaužu nav daudz.“
4. Tad turpu arī devās tikai kādi trīs tūkstoši vīru no visas tautas, bet tie metās bēgt Ajas vīru priekšā.
5. Un Ajas vīri nogalināja no šiem vīriem kādus trīsdesmit sešus virus un vajāja pārējos no vārtiem līdz akmeņu lauztuvēm, un vēl daļu tie nokāva pie pakalnes. Tad tautas sirds izkusa un kļuva kā ūdens.
6. Un Jozua saplēsa savas drēbes un metās zemē uz sava vaiga priekš tā Kunga šķirsta lidz pat vakaram, ir viņš, ir Israēla vecaji, un tie kaisīja pīšļus uz savām galvām.
7. Un Jozua sacīja: „Ak Kungs, mans Dievs! Kāpēc Tu esi licis šai tautai pārcelties pār Jardānu? Vai ar nodomu, lai mūs nodotu amoriešu rokās? Lai tie mūs iznicinātu? Ak, kaut mēs labāk būtu palikuši dzīvot viņpus Jardānas!
8. Ko gan varu vēl teikt, ak Kungs, kad Israēla tauta sava ienaidnieka priekšā ir pagriezusi muguru?
9. Kad kānaānieši un visi šīs zemes iedzīvotāji to dzirdēs, tad tie mūs ielenks no visām pusēm un pieliks visas pūles, lai mūsu vārds tiktu izdeldēts no šīs zemes. Ko tad Tu darīsi sava lielā vārda labā?“
10. Tad tas Kungs sacīja Jozuam: „Celies! Kāpēc tu guli uz sava vaiga?
11. Israēls ir grēkojis un pārkāpis manu derību, ko Es esmu tiem pavēlējis; viņi ir arī ņēmuši no tā, kas bija ar lāstu iznīcībai nolemts, viņi ir zaguši un ir melojuši un ir ielikuši paņemto starp saviem rīkiem.
12. Tādēļ arī Israēla bērni nespēj vairs savu ienaidnieku priekšā pastāvēt, bet tie saviem ienaidniekiem pagrieza muguru, jo tie paši ir kļuvuši nolādēti. Es turpmāk vairs nevarēšu būt ar jums, ja jūs neiznīcināsit no sava vidus ar lāstu apkrauto.
13. Celies augšā! Šķīsti tautu un saki: Dariet sevi svētus rītdienai, jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Kaut kāds lāsts ir tavā vidū pār tevi, Israēl; tu neesi spējīgs pastāvēt savu ienaidnieku priekšā, kamēr tu neiznīcināsi šo lāstu no sava vidus.
14. Tāpēc ierodieties rītu agri savu cilšu secībā; un tā cilts, uz kufu tas Kungs norādīs, tā lai tuvojas savu ģinšu secībā, bet tā ģints, uz ko tas Kungs norādīs, lai ierodas savu ģimeņu secībā, bet tās ģimenes, kas vienā namā, uz ko tas Kungs norādīs, lai nāk priekšā pa atsevišķam vīram.
15. Un kufš tiks atrasts, ka tam iet līdzi iznīcības lāsts, tas un viss, kas vien tam pieder, ir jāsadedzina ugunī, tādēļ, ka viņš ir lauzis tā Kunga derību un darījis negodīgas lietas Israēlā.“
16. Tad Jozua cēlās agri no rīta un lika Israēlam nostāties pēc viņa ciltīm; un norādījums krita uz Jūdas cilti.
17. Un kad viņš pieaicināja Jūdas cilti, tad ar norādījumu tika apzīmēta Zeracha ģints, un kad viņš lika tuvoties Zeracha ģintij, ģimenei pēc ģimenes, tad norādīta tika Zabdija ģimene.
18. Un kad viņš lika tuvoties šī nama atsevišķiem vīriem, tad tika ar norādījumu apzīmēts Achans, Karmija dēls, kas bija Zabdija dēls, un tas Zeracha dēls, no Jūdas cilts.
19. Tad Jozua sacīja Achanam: „Mans dēls, dodi godu tam Kungam, Israēla Dievam, un dodi Viņam slavu un pateic, lūdzu, man, ko tu esi izdarījis, bet neslēp manā priekšā itin neko!“
20. Tad Achans Jozuam atbildēja un sacīja: „Patiešām, es esmu grēkojis tā Kunga, Israēla Dieva priekšā! Un lūk, kādu pārkāpumu es esmu izdarījis.
21. Kad es laupījuma vidū ieraudzīju kādu ļoti labu babiloniešu mēteli un divi simti sudraba seķeļu un zelta kausējuma stieni, kas svēra piecdesmit seķeļus, tad es iekāroju šīs lietas un tās paņēmu; un, redzi, tās ir paslēptas manas telts vidū, ieraktas zemē, bet sudrabs apakšā zem tām.“
22. Tad Jozua sūtīja sūtņus, un tie skrēja uz telti, un, redzi, tiešām, viņa teltī bija apslēpti šie priekšmeti, bet sudrabs tiem apakšā.
23. Un tie tos paņēma no telts vidus, un atnesa Jozuam un visiem Israēla bērniem, un tos nolika tā Kunga priekšā.
24. Tad Jozua un viss Israēls līdz ar viņu ņēma Achanu, Zeracha dēlu, un ir to sudrabu, ir mēteli, ir zelta kausējuma stieni, un ir viņa dēlus, ir viņa meitas, ir viņa vēršus, ir viņa ēzeļus, ir viņa sīklopus, ir viņa telti, itin visu, kas tam piederēja, un tos visus noveda Achoras ielejā.
25. Un Jozua tad sacīja: „Kā tu mūs esi ievedis nelaimē, tā tas Kungs tagad tevi ieved nelaimē!“ Un viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņi tos sadedzināja ar uguni un uzkrāva tiem virsū akmeņus.
26. Un tie uzcēla pār tiem lielu akmeņu kaudzi, kas ir palikusi līdz šai dienai. Tad tas Kungs mitējās savā dusmu karstumā. Tādēļ šo vietu līdz pat šai dienai vēl sauc par Achoras ieleju.