Jozuas 9 NLB
1. Kad to izdzirdēja visi ķēniņi, kas bija viņpus Jardānas kalnos un līdzenumos un gar visu Lielās jūras piekrasti iepretī Lebanonam, – hetieši, amorieši, kanaānieši, perizieši, hivieši un jebūsieši, –
2. tad tie sapulcējās, lai cīnītos ar Jozuu un Israēlu – visi kā viens!
3. Kad Gibeonas iemītnieki uzzināja, ko Jozua bija izdarījis ar Jēriku un Aju,
4. tie rīkojās ar viltu – gāja, sagādāja iztiku, uzkrāva saviem ēzeļiem izdilušus maisus un apdilušus vīna maisus, kas jau bija cauri un saplīsuši,
5. un kājās tie āva novalkātas un noplēstas sandales, un tiem bija apvalkātas drēbes, un viņu iztikas maize bija sakaltusi un sapelējusi.
6. Tie devās pie Jozuas uz nometni Gilgālā un teica viņam un Israēla vīriem: “Mēs nākam no tālas zemes, slēdziet nu ar mums derību!”
7. Bet Israēla vīri teica hiviešiem: “Varbūt jūs mītat tepat pie mums – kā tad lai slēdzam ar jums derību?”
8. Bet tie teica Jozuam: “Mēs esam tavi kalpi!” Un Jozua tiem sacīja: “Kas jūs tādi? No kurienes jūs esat?”
9. Un tie viņam teica: “Tavi kalpi nāk no ļoti tālas zemes – Kunga, tava Dieva, slavas dēļ! Jo mums ir zināma viņa slava un viss, ko viņš darījis Ēģiptē!
10. Un arī tas, ko viņš izdarījis abiem amoriešu ķēniņiem, kas mita viņpus Jardānas – Hešbonas ķēniņam Sīhonam un Bāšānas ķēniņam Ogam, kas Aštārotā!
11. Un mūsu vecajie un visi, kas dzīvo mūsu zemē, mums teica: ņemiet iztiku ceļam, ejiet tiem pretī un sakiet: mēs esam jūsu kalpi! Slēdziet nu tagad ar mums derību!
12. Te ir mūsu maize! Tā bija silta, kad savās mājās mēs to ņēmām iztikai todien, kad devāmies ceļā pie jums, bet tagad, redzi, tā ir sakaltusi un sapelējusi!
13. Un šie vīna maisi, kad tos piepildījām, bija jauni, bet tagad, redzi, tie ir cauri! Un mūsu drānas un sandales tālajā ceļā ir novalkātas!”
14. Tad vīri dalījās ar tiem iztikā, bet Kungam nepajautāja.
15. Un Jozua ar tiem noslēdza mieru un derību, ka atstās tos dzīvus, un sapulces vadoņi viņiem zvērēja.
16. Bet trīs dienas pēc tam, kad ar tiem bija noslēgta derība, viņi uzzināja, ka tie ir tepat no tuvienes un ka tie mīt tepat viņiem blakus.
17. Un Israēla dēli devās ceļā un trešajā dienā sasniedza viņu pilsētas. Viņu pilsētas bija Gibeona, Kefīra, Beērota un Kirjat-Jeārīma.
18. Israēla dēli viņus nenokāva, jo sapulces vadoņi tiem bija zvērējuši pie Kunga, Israēla Dieva. Bet visa sapulce kurnēja pret saviem vadoņiem.
19. Un vadoņi teica visai sapulcei: “Mēs viņiem esam zvērējuši pie Kunga, Israēla Dieva, tagad mēs viņus nedrīkstam aiztikt!
20. Darīsim tā – atstāsim tos dzīvus, ka pār mums nenāk dusmas zvēresta dēļ, ko esam zvērējuši!”
21. Un vadoņi teica viņiem: “Lai tie paliek dzīvi un kļūst par malkas cirtējiem un ūdens smēlējiem visai sapulcei.” Tā vadoņi par viņiem lēma.
22. Tad Jozua sasauca tos un sacīja tiem: “Kādēļ jūs pievīlāt mūs, sacīdami, ka esat no tālienes, kaut gan bijāt tepat no tuvienes!?
23. Tagad esiet nolādēti un nolemti verdzībai, malkas ciršanai un ūdens smelšanai mūsu Dieva namam!”
24. Bet tie atbildēja Jozuam un sacīja: “Tas tāpēc, ka taviem kalpiem bija daudz stāstīts, ko Kungs, tavs Dievs, pavēlējis savam kalpam Mozum – ka atdos jums visu šo zemi, lai jūsu priekšā iznīcinātu visas šīs zemes tautas. Tad nu mēs jūsu dēļ baidījāmies par savām dzīvībām un tā izdarījām.
25. Tagad, redzi, mēs esam tavās rokās! Kā tev šķiet labi un pareizi, tā ar mums dari!”
26. Un tā viņš tiem darīja – izglāba tos no Israēla dēlu rokas, un tie tos nenokāva.
27. Todien Jozua viņus padarīja par malkas cirtējiem un ūdens smēlējiem visai sapulcei un Kunga altārim, vietā, ko viņš sev izraudzījis, – tā tas ir līdz šai dienai.