Soģu 7 LTV1965
1. Tad Jerubbaāls, tas ir Gideons, jozās agri no rīta, un līdz ar viņu devās ceļā visa karotāju saime, kas bija pie viņa. Viņi uzcēla savas teltis pie Haroda avota, tā ka Midiana nometne bija no viņa uz ziemeļiem ielejā aiz Mores pakalna.
2. Un tas Kungs sacīja Gideonam: „Tev ir pārāk daudz karotāju pie tevis, lai Es varētu nodot Midianu viņu rokā un lai Israēls nevarētu manā priekšā dižoties, sacīdams: „Es pats esmu sev ar savu roku sagādājis glābšanu!“
3. Bet tāpēc liec tagad saukt, visai tautai dzirdot, sacīdams: „Kas baidās un kam ir bailes, tas lai griežas atpakaļ un steidzas projām no Gileāda kalna!“ Un tā no tautas griezās atpakaļ divdesmit divi tūkstoši, bet palika desmit tūkstoši.
4. Bet tas Kungs sacīja Gideonam: „Aizvien vēl ļaužu ir par daudz; noved tos lejā pie ūdens, tur Es tev tos izlasīšu, un lai notiek tā: par kuru Es teikšu: „Šim būs iet ar tevi!“, tas tad lai arī iet ar tevi, bet ikviens, par kuru Es teikšu: „Šim nebūs iet ar tevi!“, tas lai arī neiet!“
5. Kad nu Gideons noveda ļaudis lejā pie ūdens, tad tas Kungs sacīja Gideonam: „Ikviens, kas ar savu mēli laks ūdeni tā, kā suns lok, to novieto par sevi un tāpat ikvienu, kas nometīsies ceļos, lai dzertu.“
6. Un to skaits, kuri bija lakuši no savas rokas mutē, bija trīs simti vīru, bet visi citi ļaudis bija ūdeni dzēruši, ceļos nometušies.
7. Un tas Kungs sacīja Gideonam: „Ar šiem trīs simts vīriem, kas lakuši, Es jūs gribu izglābt, un Es nodošu Midianu tavā rokā; tāpēc atlaid visu pārējo tautu, ikviens lai iet uz savu dzīves vietu!“
8. Un viņi paņēma savu ceļa pārtiku un arī savas taures, bet visus pārējos Israēla vīrus viņš atlaida, ikvienu uz savu telti, bet paturēja sev tikai šos trīs simts vīrus. Bet Midiana nometne atradās zem viņa ielejā.
9. Un tanī naktī notika, ka tas Kungs ar viņu runāja un viņam sacīja: „Celies, trauc lejup, jo Es esmu viņus nodevis tavā rokā.
10. Bet ja tu bīsties viens pats noiet lejā nometnē, tad eji tu un tavs puisis Pura.
11. Tad tu dzirdēsi, ko tie runā, un pēc tam tavas rokas kļūs stipras, un tu dosies lejā pret nometni.“ Tad viņš nogāja ar savu puisi Puru līdz pirmajiem apbruņotiem sargiem nometnes malā.
12. Un midianieši un amalekieši, kā ari visi austrumnieku dēli bija saplūduši ielejā tik lielā skaitā kā siseņu bari, un to kamieļu pulki nemaz nebija saskaitāmi, —tādā vairumā kā smiltis jūras krastmalā.
13. Kad nu Gideons tur nonāca, tad, —redzi, viens vīrs stāstīja savam biedram sapni un sacīja: „Raugi, es nesen redzēju sapni: labi cepts miežu maizes klaips ieripoja midianiešu nometnē, atvēlās līdz teltij un to tā ķēra, ka tā krita un apgāzās pavisam apkārt otrādi—augšgals apakšā, un apakšgals augšā, un tā tā gulēja pie zemes.“
14. Tad viņa biedrs atbildēja: „Tas nenozīmē neko citu kā israēlieša Gideona, Joasa dēla, zobenu! Dievs ir nodevis midianiešus un visu mūsu nometni viņa rokā!“
15. Kad nu Gideons dzirdēja sapņa izstāstījumu un tā izskaidrošjumu, tad viņš pateikdamies nokrita ar savu vaigū pie zemes, atgriezās atpakaļ Israēla nometnē un sacīja: „Celieties, jo tas Kungs Midiana nometni ir nodevis jūsu rokā!“
16. Un viņš sadalīja tos trīs simts vīrus trijās vienībās ar vadītājiem un deva visiem taures un tukšas krūzes rokā līdz ar lāpām šajās tukšajās krūzēs.
17. Un viņš tiem sacīja: „Skataities uz mani un tā arī dariet! Un redzi, kad es nonākšu pie nometnes malas, —kā es darīšu, tā dariet arī jūs!
18. Kad es taurēšu, —es, un visi, kas ir pie manis, tad arī jūs pūtiet taures apkārt ap visu nometni un sauciet: „Tam Kungam un Gideonam!“
19. Tad Gideons ar simts vīriem, kas bija kopā ar viņu, nonāca nometnes malā nakts vidējās sardzes maiņas iesākumā, un midianieši bija tikko kā pabeiguši novietot sargus, kad israēlieši pūta taures un sadauzīja traukus, kas tiem bija rokās.
20. Un tā trīs simti izlasītu vīru pūta taures un sadauzīja traukus, pie kam savā kreisajā rokā viņi stingri turēja lāpas un savā labajā rokā taures, lai pūstu, un kliedza: „Tam Kungam un Gideonam—zobens!“
21. Un tie palika stāvot, ikviens savā vietā, visapkārt nometnei. Tad viss karaspēks nometnē sakustējās, sacēla troksni un metās bēgt,
22. Jo kad trīs simti viru pūta taures, tad pats tas Kungs vērsa viena zobenu pret otra zobenu pa visu nometni, un tie bēga līdz Bet-ha-Sitai uz Cereras pusi līdz Abel-Meholas krastmalai pie Tabatas.
23. Tad tika sasaukti Israēla vīri no Naftaļa, Ašera un Manases ciltīm, itin visi, un tie vajāja Midianu.
24. Un Gideons izsūtīja vēstnešus pa visiem Ēfraima kalniem, sacīdams: „Dodieties lejup pretī midianiešiem, atņemiet tiem ūdeņus līdz pat Bet-Bārai un tāpat nogrieziet tiem pāreju pār Jardānu.“ Tad visi Ēfraima cilts vīri paklausīja un ieņēma ūdens avotus līdz Bet-Bārai un pāreju pār Jardānu.
25. Viņi sagūstīja abus midianiešu virsaišus—Orebu un Seebu, —un nokāva Orebu pie Zūr-Orebas, bet Seēbu viņi nogalināja pie Jeker-Seebas, un tie tālāk vajāja Midianu, bet Oreba un Seēba galvas tie atnesa Gideonam viņā pusē Jardānai.