Soģu 8 LTV1965
1. Bet Ēfraima vīri sacīja viņam: „Kādēļ tu esi mums tā darījis, kāpēc tu mūs neaicināji tad, kad tu gāji karot pret Midianu?“ Un tie ar viņu stipri bārās.
2. Tad viņš tiem sacīja: „Ko tad es esmu tagad tādu veicis, salīdzinot ar jums? Vai Ēfraima beidzamais salasījums nav labāks nekā Abiēzera pirmās ražas savākums vīna kalnā?
3. Dievs ir jūsu rokā nodevis Midiana virsaišus—Orebu un Seēbu, un kā gan es būtu spējis tā rīkoties kā jūs?“ Un viņam šādus vārdus runājot, beidzot viņu dusmas pret viņu aprima.
4. Kad nu Gideons nāca pie Jardānas un bija jau pārcēlies pāri ar tiem trīs simti vīriem, kūpi bija pie viņa un kas bija piekusuši no vajāšanas,
5. Tad viņš lūdza Sukotas vīrus: „Dodiet tiem ļaudīm, kas man seko, dažus klaipus maizes, jo viņi ir pieku-suši: es vajāju Zebu un Calmunnu, Midiana ķēniņus.“
6. Bet Sukotas virsaiši atbildēja: „Vai tad Zeba un Calmunnas dūres ir jau tavā rokā, ka mums būs dot tavam karapulkam maizi?“
7. Tad Gideons atbildēja: „Lai paliek tā! Ja tas Kungs Zebu un Calmunnu nodos manā rokā, tad es jūsu miesas kulšu ar tuksneša ērkšķiem un dadžiem!“
8. Un no turienes viņš devās augšā uz Penučlu un runāja ar tiem tāpat; bet Penuēlas vīri tam atbildēja gluži tāpat, kā Sukotas vīri bija atbildējuši.
9. Un viņš sacīja arī Penuēlas vīriem: „Kad es sveiks atgriezīšos, tad es šo nocietinājumu noārdīšu!“
10. Bet Zeba un Calmunna atradās Karkorā, un kopā ar viņiem bija to karaspēks ap piecpadsmit tūkstoši vīru, visi, kas bija palikuši pāri no austrumnieku dēlu nometnes, jo simts divdesmit tūkstoši vīru, zobena nesēji, bija krituši.
11. Un Gideons devās pa tuksneša sirotāju ceļu austrumos no Nobas un Jogbehas, uzbruka un sakāva viņu karaspēku nometnē tai brīdī, kad tiem šķita, ka tā ir droša.
12. Un Zeba un Calmunna bēga, bet viņš tos vajāja un sagūstīja abus Midiana ķēniņus—Zebu un Calmunnu; un visu karaspēku viņš izkliedēja.
13. Tad Gideons, Joasa dēls, griezās atpakaļ pa augšējo ceļu pāri kalniem.
14. Un tur viņš notvēra kādu zēnu no Sukotas vīru pulka, un viņš to izjautāja, un tas viņam uzrakstīja ir Sukotas virsaišus, ir viņas vecajus, septiņdesmit septiņus vīrus.
15. Un tad viņš nonāca pie Sukotas vīriem un sacīja: „Te nu tagad ir Zeba un Calmunna, kuru dēļ jūs mani nievājāt, sacīdami: „Vai Zebas un Calmunnas dūres ir jau tavā rokā, ka mums jau tagad taviem piekusušiem vīriem ir jādod maize?“
16. Tad viņš lika satvert pilsētas vecajus, ņēma tuksneša ērkšķus un dadžus, un viņš lika tos manīt Sukotas vīriem.
17. Bet Penuēlas nocietinājumu viņš nojauca, un pilsētas vīrus viņš nokāva.
18. Tad viņš teica Zebam un Calmunnam: „Kā izskatījās tie vīri, ko jūs esat Tāborā nokāvuši?“ Tie atbildēja: „Tie bija visi gluži tādi kā tu, ikviens sava izskatā kā ķēniņa dēls.“
19. Tad viņš sacīja: „Tie bija mani brāļi, manas mātes dēli! Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, ja jūs būtu saudzējuši viņu dzīvības, es jūs nenokautu!“
20. Un viņš sacīja Jeteram, savam pirmdzimušajam dēlam: „Celies, nokauj tos!“ Bet zēns neizvilka savu zobenu, jo viņš baidījās, tāpēc ka viņš bija vēl jauns.
21. Tad Zeba un Calmunna sacīja: „Celies tu pats un nodur mūs, jo kāds vīrs, tāds ir viņa spēks!“ Tad Gideons cēlās, un viņš nokāva Zebu un Calmunnu un noņēma mēnestiņus, kas bija ap viņu kamieļu kakliem.
22. Un Israēla vīri sacīja Gideonam: „Esi tu mums ķēniņš, tu un tavs dēls un tava dēla dēls, jo tu mūs esi izpestījis no Midiana rokas.“
23. Bet Gideons tiem atbildēja: „Es negribu būt jūsu ķēniņš, un ari mans dēls nevaldīs pār jums; tas Kungs ir jūsu ķēniņš!“
24. Tālāk Gideons tiem sacīja: „Es tomēr kaut ko lūgšu no jums: dodiet man ikviens savu gredzenu no sava laupījumu!“ Jo midianieši valkāja zelta gredzenus, tāpēc ka tie bija ismaēlieši.
25. Un viņi atbildēja: „Labprāt, mēs dosim.“ Un tie izklāja kādu tērpu, un uz tā meta ikkatrs vienu gredzenu no sava laupījuma.
26. Šo pieprasīto zelta gredzenu svars bija tūkstoš septiņi simti zelta seķeļu, nemaz neieskaitot mazos mēnešus un auskarus un purpura tērpus, ko bija valkājuši Midiana ķēniņi, neieskaitot arī kaklu ķēdes, kas bija ap kakliem viņu kamieļiem.
27. Un Gideons no tā darināja dārgu efodu, un viņš to novietoja Ofrā, savā cilts pilsētā; un viss Israēls ar to piekopa tur elka kalpību, un tas Gideonam un viņa namam kļuva par slazda valgu.
28. Bet midianieši tomēr bija pazemoti Israēla bērnu priekšā, un tie nespēja vairs savu galvu pacelt; zemei bija miers četrdesmit gadus, kamēr Gideons dzīvoja.
29. Un Jerubbaāls, Joasa dēls, nogāja un dzīvoja savā namā.
30. Gideonam bija septiņdesmit dēlu, kas bija no viņa gurniem nākuši, jo viņam bija daudz sievu.
31. Arī viņa blakus sieva, kas tam bija Sichemā, dzemdēja viņam dēlu, un viņš nosauca to vārdā Abimelechs.
32. Un Gideons, Joasa dēls, nomira sirmā vecumā un tika apglabāts sava tēva Joasa kapa vietā—abiēzeriešu Ofrā.
33. Bet kad Gideons bija nomiris, tad Israēla bērni noklīda uz neceļiem un netikli kalpoja baāliem un izveidoja Derības-Baālu sev par dievu.
34. Un Israēla bērni nepieminēja to Kungu, savu Dievu, kas patiešām viņus bija izglābis no visu viņu apkārtējo ienaidnieku rokas.
35. Viņi arī neapgājās labi ar Jerubbaāla, tas ir Gideona, namu, neievērodami to labo, ko viņš bija Israēlam darījis.