Soģu 9 LG8

1. Un Abimelēhs, JerubBaāla dēls, gāja uz Šehemi pie savas mātes brāļiem un runāja uz tiem un uz visiem savas mātes tēva nama radiem un sacīja:

2. Runājiet lūdzami visiem namniekiem dzirdot Šehemē: kas jums ir labāk, vai ka septiņdesmit vīri, visi JerubBaāla dēli, pār jums valda, vai ka viens vīrs pār jums valda? Pieminiet, mani arīdzan esam jūsu kaulu un jūsu miesu.

3. Tad viņa mātes brāļi viņa dēļ runāja visiem namniekiem dzirdot Šehemē visus šos vārdus un viņu sirds nesās uz Abimelēhu, jo tie sacīja: viņš ir mūsu brālis.

4. Un tie viņam deva septiņdesmit sudraba sēķeļus no BaālBerita nama, un Abimelēhs ar tiem saderēja neliešus un nebēdniekus, kas viņam sekoja.

5. Un viņš nāca sava tēva namā uz Ofru un nokāva savus brāļus, JerubBaāla bērnus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens; bet Jotams, JerubBaāla jaunākais dēls, atlika, jo viņš bija paslēpies.

6. Tad visi Šehemes namnieki sapulcējās un viss Millus nams, un tie nogāja un iecēla Abimelēhu par ķēniņu pie piemiņas ozola, kas ir Šehemē.

7. Kad to Jotamam teica, tad viņš nogāja un nostājās Gerizima kalna paša galā un pacēla savu balsi un sauca un sacīja: klausāties mani, jūs Šehemes namnieki, tad Dievs arī jūs klausīs.

8. Koki gāja, ķēniņu pār sevi svaidīt, un sacīja uz eļļas koku: esi ķēniņš pār mums.

9. Bet eļļas koks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu taukumu, ko Dievs un cilvēki pie manis slavē, un noiet un līgoties pa koku virsu?

10. Tad tie koki sacīja uz vīģes koku: nāc tu, esi ķēniņš pār mums.

11. Bet vīģes koks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu saldumu un savus labos augļus un noiet un līgoties pa koku virsu?

12. Tad tie koki sacīja uz vīnakoku: nāc tu un esi ķēniņš pār mums.

13. Bet vīnakoks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu vīnu, kas dievus un cilvēkus iepriecina, un noiet un līgoties pa koku virsu?

14. Tad visi koki sacīja uz ērkšķu krūmu: nāc tu un esi ķēniņš pār mums.

15. Tad ērkšķu krūms uz kokiem sacīja: kad jūs tiešām mani svaidiet sev par ķēniņu, tad nāciet un uzticaties manai paēnai, bet ja ne, tad lai uguns iziet no ērkšķu krūma un norij Libānus ciedru kokus.

16. Un nu, vai jūs esat taisni un pareizi darījuši, Abimelēhu celdami par ķēniņu, un vai jūs esat labi darījuši pie JerubBaāla un viņa nama un viņam darījuši pēc viņa roku nopelna?

17. Jo mans tēvs jūsu dēļ karojis un savu dzīvību nometis un jūs izglābis no Midiāniešu rokas,

18. Bet jūs šodien esat cēlušies pret mana tēva namu un nokāvuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un esat iecēluši Abimelēhu,

19. Ja nu jūs šodien taisni un pareizi esat darījuši pie JerubBaāla un pie viņa nama, tad priecājaties par Abimelēhu, un lai viņš arīdzan priecājās par jums.

20. Bet ja ne, tad lai uguns iziet no Abimelēha un norij Šehemes namniekus un Millus namu, un lai uguns iziet no Šehemes namniekiem un no Millus nama un norij Abimelēhu.

21. Tad Jotams bēga un aizbēga uz Beru un dzīvoja tur, no sava brāļa Abimelēha bīdamies.

22. Kad nu Abimelēhs trīs gadus bija valdījis pār Israēli,

23. Tad Dievs sūtīja ļaunu garu starp Abimelēhu un Šehemes namniekiem, un Šehemes namnieki turējās viltīgi pret Abimelēhu,

24. Ka varas darbs pie septiņdesmit JerubBaāla dēliem nāktu un viņa asinis grieztos uz Abimelēhu, viņu brāli, kas tos bija nokāvis, un tos, kas bija stiprinājuši, savus brāļus nokaut.

25. Un Šehemes namnieki sūtīja kādus, kas ar viltu uz viņu glūnēja kalna galos, un tie visus aplaupīja, kas pa ceļu gāja, un tas Abimelēham tapa sacīts.

26. Un Gaāls, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem un gāja uz Šehemi, un Šehemes namnieki viņam uzticējās,

27. Un izgāja uz lauku un nolasīja savus vīna kalnus un spaidīja ogas un svinēja prieka svētkus, un gāja sava dieva namā un ēda un dzēra un lādēja Abimelēhu.

28. Un Gaāls, Ebeda dēls, sacīja: kas ir Abimelēhs, un kas ir Šehems, ka mums viņam būs kalpot? Vai tas nav JerubBaāla dēls un Zebuls viņa uzraugs? Kalpojiet labāk, Hamora, Šehema tēva, vīriem, jo kāpēc lai mēs viņam kalpojam?

29. Ak kaut šie ļaudis būtu manā rokā, gan es Abimelēhu izdzītu. Un uz Abimelēhu viņš sacīja: vairo savu karaspēku un nāc ārā.

30. Kad Zebuls, pilsētas virsnieks, Gaāla, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņš apskaitās,

31. Un sūtīja slepeni vēstnešus pie Abimelēha un sacīja: redzi, Gaāls, Ebeda dēls, un viņa brāļi ir nākuši uz Šehemi, un redzi, tie ceļ dumpi pret tevi pilsētā.

32. Un nu celies naktī, tu un ļaudis, kas pie tevis, un paslēpies laukā;

33. Un rītā agri, kad saule lec, tad celies un uzbrūc pilsētai, un redzi, kad viņš un ļaudis, kas pie viņa, ies ārā tev pretī, tad dari viņam, kā tava roka māk.

34. Tad Abimelēhs un visi ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās naktī un paslēpās pret Šehemi četros pulkos.

35. Un Gaāls, Ebeda dēls, izgāja ārā un stāvēja pilsētas vārtu priekšā. Tad Abimelēhs un ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās, kur bija apslēpušies.

36. Kad nu Gaāls ļaudis ieraudzīja, tad viņš sacīja uz Zebulu: redzi, no kalnu galiem nāk ļaudis. Bet Zebuls uz to sacīja: tev šķiet kalna ēnu cilvēkus esam.

37. Tad Gaāls vēl runāja un sacīja: redzi, ļaudis nāk no augšgala un viens pulks nāk pa ceļu no burvju ozola.

38. Tad Zebuls uz viņu sacīja: kur nu ir tava mute, ar ko tu sacīji: kas ir Abimelēhs, ka lai tam kalpojam? Vai šie nav ļaudis, ko tu esi apsmējis? Izej jel nu ārā un karo pret viņu.

39. Un Gaāls izgāja Šehemes namnieku priekšā un karoja pret Abimelēhu.

40. Un Abimelēhs to vajāja, un tas bēga no viņa, un daudz krita nokauti līdz vārtiem.

41. Un Abimelēhs palika Arumā, bet Zebuls izdzina Gaālu un viņa brāļus, ka tie Šehemē nepalika.

42. Un notika otrā dienā, ka ļaudis gāja uz lauku, un tas Abimelēham tapa sacīts.

43. Tad viņš ņēma tos (kara) ļaudis un tos dalīja trijos pulkos un paslēpās laukā. Un viņš skatījās, un redzi, ļaudis izgāja no pilsētas; tad viņš cēlās pret tiem un tos nokāva.

44. Un Abimelēhs un pulki, kas pie viņa bija, uzbruka un nostājās pilsētas vārtu priekšā, bet divi pulki uzbruka visiem, kas bija laukā, un tos nokāva.

45. Un Abimelēhs karoja pret pilsētu visu dienu un uzņēma pilsētu un nokāva ļaudis, kas tanī bija, un nopostīja pilsētu un apsēja to ar sāli.

46. Kad nu visi Šehemes pils namnieki to dzirdēja, tad tie gāja stiprā Berita dieva nama tornī.

47. Un Abimelēham tas tapa sacīts, ka visi Šehemes pils namnieki bija sapulcējušies.

48. Tad Abimelēhs gāja uz Calmon kalnu, viņš un visi ļaudis, kas pie viņa bija, un Abimelēhs ņēma cirvi savā rokā un nocirta koka zaru un to uzcēla un lika uz savu kamiesi un sacīja uz ļaudīm, kas pie tā bija: ko esat redzējuši mani darām, to dariet steigšus tāpat.

49. Tad arī visi ļaudis nocirta ikkatrs zaru un gāja Abimelēham pakaļ, un tos pielika pie stiprā torņa un iededzināja pār tiem torni ar uguni, ka visi Šehemes pils ļaudis nomira līdz tūkstoš vīru un sievu.

50. Un Abimelēhs gāja uz Tebecu un apmetās pret Tebecu un to uzņēma.

51. Bet pilsētas vidū bija stipra pils, uz turieni visi vīri un sievas un visi pilsētas namnieki bēga un ieslēdzās un uzkāpa uz pils jumtu.

52. Tad Abimelēhs nāca pie pils un karoja pret to un piegāja pie pils durvīm, viņu ar uguni sadedzināt.

53. Tad viena sieva nometa dzirnu akmens gabalu uz Abimelēha galvu un satrieca viņa galvas kausu.

54. Tad viņš steigšus piesauca puisi, savu bruņu nesēju, un uz to sacīja: izvelc savu zobenu un nokauj mani, lai no manis nesaka: viena sieva viņu nokāvusi. Un viņa puisis to nodūra, ka nomira.

55. Kad nu Israēla vīri redzēja, ka Abimelēhs bija nomiris, tad tie gāja ikkatrs uz savām mājām.

56. Tā Dievs Abimelēham atmaksāja ļaunumu, ko viņš bija darījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus.

57. Un Dievs Šehemes vīriem atmaksāja visu ļaunumu uz viņu galvām, un Jotama, JerubBaāla dēla, lāsti nāca pār tiem.