3. Mozus 13 NLB
1. Kungs sacīja Mozum un Āronam:
2. “Ikvienu, kam uz ādas ir pampums, kreve vai balts plankums un tas ādā vēršas par spitālības sērgu, lai ved pie priestera Ārona vai pie kāda no viņa dēliem priesteriem.
3. Priesteris lai apskata sērgu, kas uz ādas, un, ja sērgas vietā mati ir izbalojuši un ja sērgas vieta ir dziļāka par ādu, lai priesteris pēc apskates atzīst viņu par nešķīstu!
4. Ja plankums viņa ādā ir balts un pēc izskata nav dziļāks par ādu un mati nav izbalojuši, lai priesteris ieslēdz sirdzēju uz septiņām dienām.
5. Septītajā dienā lai priesteris viņu apskata, un redzi – ja sērga nav mainījusies, ja sērga nav izplatījusies uz ādas, tad lai priesteris ieslēdz viņu vēl uz septiņām dienām.
6. Septītajā dienā lai priesteris viņu apskata vēlreiz, un redzi – ja sērga ir blāvāka, ja sērga uz ādas nav izplatījusies, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu, tas bijis tikai pampums, lai viņš mazgā savas drānas un ir šķīsts.
7. Bet, ja pampums ādā izplatās plašāk pēc tam, kad viņš pirms savas šķīstīšanas rādījies priesterim, lai rādās priesterim vēlreiz.
8. Lai priesteris apskata, un redzi – ja pampums izpleties uz ādas, tad lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tad tā ir spitālība.
9. Ja cilvēkam ir spitālības sērga, lai viņu ved pie priestera.
10. Lai priesteris apskata, un redzi – ja uz ādas ir balts plankums, mati izbalojuši un plankumā jēla miesa,
11. tad tā ir ilgstoša spitālība viņa ādā, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, bet lai neieslēdz, jo skaidrs, ka viņš ir nešķīsts.
12. Un, ja spitālība laužas no ādas, ja spitālība pārklāj visu sirdzēja ādu no galvas līdz kājām, visu, kas redzams priesterim,
13. un priesteris viņu apskata, un redzi – spitālība apklājusi visu viņa miesu, tad lai atzīst viņu par šķīstu, ja viņš viss palicis balts, tad viņš ir šķīsts!
14. Tiklīdz viņam parādās jēla miesa, viņš ir nešķīsts!
15. Lai priesteris apskata jēlo miesu un atzīst viņu par nešķīstu – jēlā miesa ir nešķīsta, tā ir spitālība!
16. Bet, ja jēlā miesa pazūd un vēršas balta, lai viņš atkal nāk pie priestera.
17. Lai priesteris viņu apskata, un redzi – ja sērga vērtusies balta, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu, viņš ir šķīsts!
18. Par miesu, kuras ādā bijusi vāts, kas sadzijusi.
19. Ja vāts vietā rodas balts plankums vai balti sarkanīgs ādas pampums, lai to parāda priesterim.
20. Priesteris lai apskata, un redzi – ja tas zemāks par ādu un mati tajā izbalojuši, tad lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tā ir spitālības sērga, kas izlauzusies no vāts!
21. Bet, ja priesteris to apskata, un redzi – tur nav baltu matu, un tā nav zemāka par ādu, un tā ir blāvāka, tad priesteris lai ieslēdz viņu uz septiņām dienām.
22. Un, ja tā izplatās uz ādas, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tā ir sērga.
23. Bet, ja pampums paliek un neizplatās, tad tā ir vāts rēta, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu.
24. Par miesu, uz kuras ādas ir bijis apdegums un apdeguma vieta paliek par balti sarkanīgu vai baltu pampumu.
25. Lai priesteris apskata to, un redzi – ja pampumā izbalojuši mati un tā vieta ir dziļāka par ādu, tad tā ir spitālība, kas izlauzusies no apdeguma, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, jo tā ir spitālības sērga.
26. Bet, ja priesteris to apskata, un redzi – pampumā nav baltu matu un tā vieta nav zemāka par ādu un ir blāva, tad priesteris lai ieslēdz viņu uz septiņām dienām.
27. Septītajā dienā lai priesteris apskata viņu – ja tas ir izplatījies uz ādas, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tā ir spitālības sērga.
28. Bet, ja pampums paliek un neizplešas uz ādas un ir blāvs, tas ir apdeguma plankums, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu, jo tā ir apdeguma rēta.
29. Par vīru vai sievu, kam ir sērga uz galvas vai bārdā.
30. Lai priesteris apskata sērgu, un redzi – ja tā ir dziļāka par ādu un mati tajā ir dzelteni un plāni, tad priesteris lai atzīst viņu par nešķīstu, jo tas ir kraupis uz galvas, tā ir galvas vai bārdas spitālība.
31. Bet, ja priesteris apskata kraupaino sērgu, un redzi – pēc izskata tā nav dziļāka par ādu un tajā nav melnu matu, tad priesteris lai ieslēdz ar kraupi sirgstošo uz septiņām dienām.
32. Lai priesteris apskata sērgu septītajā dienā, un redzi – ja kraupis nav izplatījies un tajā nav dzeltenu matu, un pēc izskata kraupis nav dziļāks par ādu,
33. tad viņš lai noskujas, bet pār kraupi lai neskuj, un priesteris lai kraupaino ieslēdz vēl uz septiņām dienām.
34. Septītajā dienā lai priesteris apskata kraupi, un redzi – ja kraupis nav izplatījies uz ādas un pēc izskata nav dziļāks par ādu, tad priesteris lai atzīst viņu par šķīstu, lai viņš mazgā savas drānas un ir šķīsts.
35. Bet, ja kraupis izplatās uz viņa ādas pēc šķīstīšanās,
36. tad priesteris lai apskata viņu, un redzi – ja kraupis atkal izplatījies uz ādas, lai priesteris vairs nemeklē dzeltenos matus, tad viņš ir nešķīsts!
37. Bet, ja kraupis paliek un tam uzaug melni mati, tad kraupis ir izdziedēts, tad viņš ir šķīsts, un priesteris lai atzīst viņu par šķīstu.
38. Par vīru vai sievu, kam uz ādas ir pampumi – balti pampumi.
39. Lai priesteris apskatās, un redzi – ja tiem uz miesas ir bālgani pampumi, tad tie ir izsitumi, kas izlauzušies no ādas, tāds ir šķīsts.
40. Ja kādam uz galvas izkrituši mati, tas ir plikpauris, viņš ir šķīsts.
41. Ja viņam mati atkāpušies no deniņiem vai no pieres, viņš ir šķīsts.
42. Bet, ja uz viņa plikā galvvidus vai pieres ir balti sarkanīga sērga – tā ir spitālība, kas izlauzusies uz viņa plikā galvvidus vai pieres.
43. Lai priesteris viņu apskata, un redzi – ja uz viņa plikā galvvidus vai pieres ir balti sarkanīga pampuma sērga, kas izskatās kā ādas spitālība,
44. tad viņš ir spitālīgs, tad viņš ir nešķīsts – lai priesteris atzīst viņu nešķīstāku par nešķīstu, jo viņam ir sērga uz galvas.
45. Spitālīgais, kam sērga, – viņa drānas lai tiek saplēstas, viņa galva lai ir nesukāta, viņa augšlūpa lai ir apsegta, un viņš lai kliedz: nešķīsts, nešķīsts!
46. Visu laiku, kamēr viņam ir sērga, tas paliek nešķīsts. Viņš ir nešķīsts – lai dzīvo viens, miteklis tam lai ir ārpus nometnes!
47. Par drānām, kam uzmetusies spitālības sērga, – uz vilnas drānām vai linu drānām,
48. vai uz pinuma, vai uz vilnas vai linu auduma, vai uz ādas, vai uz jebkāda ādas darinājuma.
49. Ja drānām uzmetas zaļa vai sarkanīga sērga – vai uz ādas, vai pinuma, vai auduma, vai uz kāda ādas darinājuma, tad tā ir spitālības sērga un tā jārāda priesterim.
50. Lai priesteris apskata sērgu un ieslēdz to, kam sērga, uz septiņām dienām.
51. Lai apskata sērgu septītajā dienā – ja sērga izplatījusies uz drānām vai uz pinuma, vai uz auduma, vai uz ādas, vai uz jebkāda ādas darinājuma, tad tā sērga ir ļaunā spitālība un viss ir nešķīsts.
52. Lai sadedzina drānas vai pinumu, vai vilnas vai linu audumu, vai jebkādu ādas darinājumu, kam uzmetusies sērga, jo tā ir ļauna spitālība, tā lai tiek sadedzināta ugunī!
53. Bet, ja priesteris to apskata, un redzi – sērga nav izplatījusies drānās vai pinumā, vai audumā, vai jebkādā ādas darinājumā,
54. tad priesteris lai pavēl mazgāt to, kam uzmetusies sērga, un lai to ieslēdz vēl uz septiņām dienām.
55. Pēc tam kad sērga izmazgāta, priesteris lai apskata sērgas vietu, un, kaut arī sērga nebūtu izplatījusies, tas ir nešķīsts, sadedziniet to ugunī, vienalga, vai puve bijusi iekšpusē vai ārpusē.
56. Bet, ja priesteris apskata, un redzi – sērga pēc mazgāšanas ir blāva, lai to izplēš no drānām vai no ādas, vai no pinuma, vai no auduma.
57. Ja tā atkal parādās drānās vai pinumā, vai audumā, vai kādā ādas darinājumā, ja tā izlaužas – sadedziniet to ugunī, tā ir sērga!
58. Drānas vai pinums, vai audums, vai jebkāds ādas darinājums – kad tu to esi izmazgājis un noņēmis sērgu, lai tiek mazgāts vēlreiz, tad tas ir šķīsts!
59. Šis ir likums par spitālības sērgu vilnas vai linu drānās, vai pinumā, vai audumā, vai ādas darinājumā – vai tas ir šķīsts vai nešķīsts.”