3. Mozus 21 LTV1965
1. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Runā ar priesteriem, Ārona dēliem, un saki tiem: Lai ne pie viena mirušā neviens priesteris savā tautā nepaliek nešķists,
2. Kā tik vien pie sava asmsrada mirstīgās miesas: pie savas mātes, sava tēva, sava dēla, savas meitas vai sava brāļa
3. Un pie savas māsas, kas vēl ir jaunava un dzīvo viņa tuvumā, un tai vēl nav bijis vīra, —pie tām viņš drīkst palikt nešķists.
4. Bet kas kļuvis nešķīsts, nevar palikt valdnieks pār savu tautu.
5. Uz savas galvas viņiem nebūs izcirpt kailu pakausi, nedz nodzīt savas bārdas malas, nedz iegriezt kādus zīmējumus savā miesā mirušo piemiņai.
6. Viņiem jābūt svētiem savam Dievam, un tie nedrīkst sava Dieva vārdu sagandēt, jo viņi ir tie, kas upurē tā Kunga uguns upurus, viņi kā upuri Dievam atnes maizi; tāpēc viņiem būs būt svētiem.
7. Netikli vai piesmietu tiem nebūs apņemt, arī sievu, kas sava vīra atstādināta, viņiem nebūs ņemt, jo viņš ir savam Dievam svēts.
8. Tāpēc turi to par svētu, jo viņš ir tas, kas upurē tava Dieva maizi; viņš lai tev ir svēts, jo Es esmu svēts, Es tas Kungs, kas liek jums būt svētiem.
9. Un ja kāda priestera meita piekopj netiklību, tad tā sagāna sava tēva svētumu; to būs ar uguni sadedzināt!
10. Bet augstajam priesterim savu brāļu starpā, kura galva ir svaidīta ar svaidāmo eļļu un kas ticis svaidīts, un iesvētīts, un apģērbts ar svētām drēbēm, tas lai audzē brīvi uz savas galvas matus, un viņš lai nesaplēš savas drēbes.
11. Viņš lai neiet ne pie viena miroņa: ne pie sava tēva, ne pie savas mātes tas nedrīkst kļūt nešķīsts.
12. No svētnīcas tas lai neiziet, ka viņš nesagāna sava Dieva svēto vietu, jo īpašas viņa Dieva svaidāmās eļļas svētība ir uz viņa galvas; —Es esmu tas Kungs.
13. Lai viņš arī ņem sievu viņas jaunavībā.
14. Atraitni vai atstādinātu sievu, piesmietu netikli, visas tādas lai viņš neņem; bet lai viņš ņem sev sievu vienīgi no savas tautas jaunavām,
15. Ka viņš savus pēcnācējus savā tautā nesagāna, jo Es esmu tas Kungs, kas viņu dara svētu.“
16. Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
17. „Saki Āronam, piekodinādams: Ja kādam no taviem pēcnācējiem viņu paaudzēs ir kaut kāda vaina, tad tāds lai netuvojas, lai pienestu savam Dievam upurim maizi,
18. Jo cilvēks, kam vien kāda miesas vaina, lai man netuvojas—nedz akls, nedz klibs, nedz ar bojātu degunu, nedz arī kroplis,
19. Nedz arī cilvēks, kam lauzta kāja vai lauzta roka,
20. Nedz tāds, kam ir kupris vai kas sevišķi izdilis, nedz tāds, kam balts plankums acu ābolā, nedz kam kraupis, nedz kāda ēģiptiešu ēde, nedz kam vaina dzimuma orgānos.
21. Nevienam vīram no priestera Arona dzimuma, kam vien kāda vaina, nebūs nākt kā priesterim, lai nestu uguns upurus tā Kunga priekšā; un ja viņam ir vien kāda vaina, lai nenāk klāt, lai pienestu maizi kā upuri savam Dievam.
22. Bet sava Dieva maizi viņš var ēst, ir no tām vissvētākām, ir no tām svētām dāvanām.
23. Bet lai viņš tikai neiet pie priekškara, uņ pie altāra lai tas nepiestājas, tāpēc ka viņam ir vaina, lai tas nesagāna manu svētnīcu; —jo Es esmu tas Kungs, kas dara tos svētus.“
24. Un Mozus to piekodināja Aronam un viņa dēliem un visiem Israēla bērniem.