3. Mozus 22 LTV1965
1. Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
2. „Piekodini Āronam un viņa dēliem, ka tiem būs sargāties no Israēla bērnu svētām dāvanām, ko tie Man svētī, ka tie nesagāna manu svēto vārdu; —Es esmu tas Kungs.
3. Saki tiem: Ikviens no jūsu pēcnākamiem uz paaudžu paaudzēm, kas ko no sava pieliek pie tām svētām dāvanām, ko Israēla bērni atnes kā svētu upuri tam Kungam, lai ar to kļūtu svēts, tomēr būdams nešķīsts, tad tāds cilvēks ir izdeldējams no mana vaiga; —Es esmu tas Kungs!
4. Ikviens no Arona cilts, kam ir spitālība vai dzimuma orgānu slimība, tas lai neēd no svētā upura, līdz kāmēr viņš kļūst šķīsts. Kas ko aizkar, kas ar mironi palicis nešķīsts, vai tādu, kam guļot notek sēkla,
5. Vai ja kāds aizkāris kādu rāpuli un tāpēc kļuvis nešķīsts, vai arī kādu cilvēku, no kā tas pats kļuvis nešķīsts ar kaut kādu nešķīstību, kas viņam ir,
6. Tad tas, kas aizkāris ko tādu, ir kļuvis nešķīsts līdz vakaram, un viņš nedrīkst nekā ēst no svētām dāvanām, tekāms viņš nav mazgājis savu miesu ūdenī.
7. Pēc saules rieta tanī laikā viņš ir atkal kļuvis šķīsts, un pēc tam viņš var ēst no svētām dāvanām, jo tā ir viņa barība.
8. Maitu vai saplosītu gaļu lai tas neēd, jo ar to viņš kļūst nešķīsts; —Es esmu tas Kungs.
9. Tāpēc lai tie tur manus noteikumus, lai neuzkrautu sev grēku un to dēļ nemirtu, jo viņi ar tiem sagandējas; —Es esmu tas Kungs, kas tos dara svētus!“ —
10. Nevienam svešiniekam nebūs ēst no svētītā: nedz piedzīvotājam pie priestera, nedz arī algādzim nebūs ēst no svētītā.
11. Bet ja priesteris ir par savu naudu nopircis kādu vergu, tam būs no tā ēst; tāpat arī viņa namā dzimušais vergs, tie visi lai ēd no viņa maizes.
12. Bet ja priestera meita iziet pie sveša vīra, tad viņai nebūs ēst no svētā cilājamā upura.
13. Bet ja priestera meita kļuvusi atraitne vai tikusi atstādināta, un viņai nav pēcnācēju, un tā atgriežas atpakaļ sava tēva namā, tad viņa drīkst kā savā jaunības laikā ēst sava tēva maizi, bet nevienam svešiniekam to nebūs ēst.
14. Un ja kas nezinādams ēdīs no svētītās maizes, tam pie tās jāpieliek piektā daļa un jāatdod priesterim kopā ar svētīto.
15. Un priesteriem nebūs sagandēt Israēla bērnu svētītās devas, ko tie devuši tam Kungam kā cilājamo upuri,
16. Ka viņi sev neuzliek noziegumu un apgrēcību, ēzdami savas svētītās dāvanas, jo Es esmu tas Kungs, kas viņus dara svētus.“
17. Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
18. „Saki Aronam un viņa dēliem un visiem Israēla bērniem, tiem pieko-dinādams: Ja kas no Israēla nama un no svešiniekiem, kas piedzīvo Israēlā, gribētu nest savu dāvinājuma upuri, vai nu tas būtu, izpildot kādu no saviem solījumiem, vai ari savas labprātības skubināts, lai to pienestu tam Kungam kā dedzināmo upuri,
19. Kāds Viņam labi patiktu, tas laiņem nevainojamu vīriešu kārtas dzīvnieku no vēršiem, no avīm vai no kazām.
20. Bet dzīvnieku, kam kāda vaina, to jūs nedrīkstat nest, jo tas nebūs patīkams no jums.
21. Un ja kas tam Kungam grib ziedot pateicības upuri, lai piepildītu sevišķu solījumu, vai ja to dara no laba prāta, vai ņem to no liellopiem, vai no sīklopiem, tad tam būs būt bez vainas, ka tas lai būtu patīkams, bet kas ar kādu vainu, —tāds nevar labpatikt.
22. Ja tas ir akls vai ar salauztiem locekļiem, vai sakropļots, vai ar strutu pilniem augoņiem, vai aplipis ar kraupi, vai ar ļaunām ēdēm, tad tādus dzīvniekus jums nebūs pienest tam Kungam upurēt, un no tiem jums nebūs tam Kungam likt uz altāra uguns upuri.
23. Bet vērsi vai avi, kam visai gari vai visai īsi locekļi, tādu jūs varat sataisīt par labprātības upuri, bet tāds nebūs patīkams kā solījuma upuris.
24. Bet dzīvnieku, kam pauti saspiesti vai sadauzīti, vai nogriezti, vai kas ir rāmīts, jums nebūs pienest un upurēt tam Kungam; tādas lietas jūs savā zemē nedariet.
25. Arī no svešinieka rokas jums nekā nebūs atnest no visādiem tādiem dzīvniekiem un tos upurēt savam Dievam par barību, jo tādiem ir rāmīšanas pazīmes, tiem ir vaina, un tie nebūs patīkami kā dāvana no jums.“
26. Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
27. „Kad vērsis vai avs, vai kazlēns piedzimst, un ja tie ir palikuši septiņas dienas pie mātes, tad atšķirti, tādi astotajā dienā vai vēlāk būs labi patīkami kā uguns upuri, pienesti tam Kungam.
28. Liellopu vai avi jums nav atļauts nokaut līdz ar šā dzīvnieka augli vienā un tanī pašā dienā.
29. Un kad jūs upurējat kaujamo pateicības upuri tam Kungam, tad upurējiet to tā, ka tas būtu patīkams dāvinājums no jums.
30. Tanī pat dienā tas ir apēdams, neatliciniet neko līdz rītam; —Es esmu tas Kungs!
31. Ievērojiet manas pavēles un tās izpildiet; —Es esmu tas Kungs!
32. Un nepulgojiet manu svēto vārdu, bet gādājiet, ka Es tieku turēts svēts Israēla bērnu vidū; —Es esmu tas Kungs, kas dara jūs svētus,
33. Tas, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai jūs vienīgi piederētu Dievam; —Es esmu tas Kungs!“