3. Mozus 22 NLB
1. Un Kungs sacīja Mozum:
2. “Saki Āronam un viņa dēliem, ka ar Israēla dēlu svētajām veltēm viņi ir veltīti man, lai tie nesagāna manu svēto vārdu un to, ko viņi velta man, – es esmu Kungs!
3. Saki viņiem: uz jūsu paaudzēm – ja kāds no jūsu pēcnācējiem tuvosies Israēla dēlu svētumiem, ko viņi velta Kungam, un tam būs kāda nešķīstība, tad lai tas tiek iznīdēts manā priekšā – es esmu Kungs!
4. Ja kādam no Ārona pēcnācējiem ir spitālība vai viņam tek, lai vairās no svētumiem, kamēr taps šķīsts. Kas pieskaras mirušam vai kam noplūdusi sēkla,
5. vai ja cilvēks pieskaras rāpulim, kas viņu dara nešķīstu, vai cilvēkam, kas viņu dara nešķīstu ar jebkādu nešķīstību,
6. tad, kas tādam pieskāries, lai paliek nešķīsts līdz vakaram un neēd no svētumiem, kamēr nav mazgājis savu miesu ūdenī.
7. Kad saule norietēs, viņš būs šķīsts, pēc tam viņš drīkst ēst no svētumiem, jo tā ir viņa maize.
8. Maitu un saplosītu lai viņš neēd, lai nepaliktu ar to nešķīsts, – es esmu Kungs!
9. Lai viņi ievēro manus norādījumus, lai tiem nav grēka un tie nemirst no tā, ka sagandējuši svētumu, – es esmu Kungs, kas tos svētījis.
10. Neviens svešinieks lai neēd no svētumiem – lai no svētumiem neēd ne tas, kas apmeties pie priestera, ne algādzis.
11. Bet, ja priesteris kādu pircis par sudrabu, tad tāds var ēst no svētumiem, kā arī tas, kas paša namā dzimis, var ēst viņa maizi.
12. Ja priestera meita ir izgājusi par sievu pie svešinieka, tad lai viņa neēd no svētajām upurdāvanām.
13. Ja priestera meita kļūst atraitne vai vīrs to padzen un tai nav bērnu, un viņa atgriežas sava tēva namā kā tad, kad bija meitene, tad viņa var ēst sava tēva maizi, bet neviens svešinieks to lai neēd.
14. Ja kāds nejauši ēdis no svētumiem, tad lai pieliek tam klāt vēl piekto daļu un atdod svētumu priesterim.
15. Lai viņi nesagāna Israēla dēlu svētumus, kas upurēti Kungam.
Dievam tīkams upuris16. Lai neuzkrauj sev nodarījuma vainu, ēzdami no svētumiem, – jo es esmu Kungs, kas tos svētī!”
17. Un Kungs sacīja Mozum:
18. “Runā uz Āronu, viņa dēliem un uz visiem Israēla dēliem un saki tiem: ikviens no Israēla nama un svešiniekiem Israēlā, kas pienes Kungam upuri – solījuma upuri vai labprātīgo upuri –, lai pienes to Kungam kā sadedzināmo upuri.
19. Lai jūs būtu tīkami, tam jābūt vērsim, aunam vai āzim bez vainas.
20. Nepienesiet neko, kam ir kāda kroplība, ka nekļūstat netīkami.
21. Ikviens, kas Kungam pienes miera upuri, lai dotu zvērestu vai labprātīgu upuri, lai ņem vērsi vai sīklopu bez vainas, kam nav nekādas kroplības, tad tas būs tīkams.
22. Aklu, tādu, kam lūzums, kam rētas, čūlas, kraupis vai augoņi, – tādus jūs Kungam nepienesiet, tādus uz Kunga altāra par dedzināmo upuri neupurējiet!
23. Vērsi vai aunu, kam kaut kas par garu vai par īsu, jūs varat upurēt par labprātīgo upuri, bet kā solījuma upuris tas nebūs tīkams.
24. Lopu ar saspiestiem, sadauzītiem, izplēstiem vai izgrieztiem sēkliniekiem Kungam nepienesiet – savā zemē tā nedariet!
25. No svešinieka ņemtu nepienesiet savam Dievam par maizi neko, jo tas bojāts, tam kroplība – tas no jums netiks pieņemts.”
26. Un Kungs sacīja Mozum:
27. “Kad piedzimst vērsis, jērs vai kazlēns, lai tas septiņas dienas paliek pie mātes, bet kopš astotās dienas tas var tikt pieņemts par dedzināmo upuri Kungam.
28. Vienā dienā nekauj govi un tās teļu, avi un tās jēru.
29. Kad jūs Kungam kaujat pateicības upuri, tad pienesiet tā, lai jūs tiktu atzīti.
30. Ēdiet to tajā pašā dienā, līdz rītam neatstājiet neko – es esmu Kungs!
31. Turiet manus baušļus un pildiet tos – es esmu Kungs!
32. Nesagāniet manu svēto vārdu, lai es tieku svētīts Israēla dēlu vidū, – es esmu Kungs, kas jūs svētī,
33. kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai būtu jums par Dievu, – es esmu Kungs!”