3. Mozus 5 LTV1965
1. „Ja kāds cilvēks apgrēkotos, dzirdēdams lādētāja balsi, vai būtu liecinieks, vai nu ko redzot, vai zinot, un ja tas tad nepaziņo, tad viņš nes savu pārkāpumu vainu.
2. Bet ja kāds cilvēks pieskapas kaut kādai nešķīstai lietai, vai tā ir nešķīsta dzīvnieka maita, vai tā ir nešķīsta liellopa maita, vai nešķīsta rāpuļa maita, un viņš to nav zinājis, un viņš tai netīšām pieskāries, —tomēr viņš ir nešķīsts un vainīgs.
3. Jeb vai tas ir pieskāries cilvēka nešķīstībai, kaut kam nešķīstam, ar ko kļūst nešķīsts, un lai tas būtu tikai netīšām pieskāries, ja viņš to zina, tad viņš, kaut tikai viena pārkāpuma dēļ, ir vainīgs visos.
4. Jeb ja kāds cilvēks ar neapdomīgām lūpām nodod zvērestu, solīdamies darīt labu vai ļaunu, tad, ko vien netīšā kārtā cilvēks ar zvērestu ir solījies, kaut vai arī neapdomīgi, viņam pie atziņas nākot kaut vienā lietā, viņš ir vainīgs.
5. Un kad viņš vienā no pārkā-pumiem ir vainīgs, tad viņam tas jādara zināms, ka viņš ir apgrēkojies.
6. Un viņam tad ir jāpienes par savu grēku, ar kādu viņš ir apgrēkojies, vainas izpirkšanas upuris tam Kungam: kāda sīklopu mātīte, avs vai kaza par grēku upuri; tad lai priesteris salīdzinās viņa labad, to atbrīvojot no grēka.
7. Bet ja viņam nav tikdaudz pie rokas, lai iegūtu kazu, tad lai viņš vainas izpirkšanas upurim nes tam Kungam divas ūbeles vai divus jaunus baložus; vienu par grēku upuri, bet otru par dedzināmo upuri.
8. Un tos lai viņš atnes priesterim; tas lai papriekšu upurē to, kas dots par grēku upuri, un lai nokniebj tā galvu tuvu pie pakauša, nesadalot to gabalos.
9. Un tad lai viņš no šā grēku upuja asinīm daļu slaka uz altāra sienas, bet asiņu atlikušo dalu lai izlej uz altāra grīdas; tas ir grēku upuris.
10. Bet otru lai viņš upurē kā dedzināmo upuri, kā pienākas; tā priesterim būs viņa labā salīdzināties par viņa grēku, ko viņš darījis, tad viņam taps piedots.
11. Bet ja viņam nav tikdaudz pie rokas, kā iegūt divas ūbeles vai divus jaunus baložus upuru dāvanai par grēku, kuru tas izdarījis, tad viņam jāatnes viena desmitā daļa ēfas kviešu miltu par grēku upuri; tiem nav jāuzlej eļļa, nedz jāuzliek virsū vīrāks, jo tas ir grēku upuris.
12. Un lai viņš tos pienes priesterim, un lai priesteris no tiem ņem pilnu sauju kā piemiņas tiesu, un viņš lai tos iededzina uz altāra kā kvēpināmo upuri par uguns upuri tam Kungam; —tas ir grēku upuris.
13. Un lai priesteris salīdzinās viņa labad tā grēka dēļ, ko tas šā vai tā bija darījis, un lai viņam tiek piedots; bet pārējais lai paliek priesterim kā ēdamais upuris.“
14. Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams:
15. „Ja kāds cilvēks noziedzas un grēko neapzinādamies pret to, kas ir tam Kungam svēts, tad tas lai atved kā savas vainas izpirkšanas upuri tam Kungam no sīklopiem aunu, kas bez vainas, pēc svētnīcas seķeļa svara, divu seķeļu vērtībā, lai vainu izpirktu.
16. Un viņam tas, ko viņš ir sabojājis svētnīcā, ir jāizlabo un jāpieliek ar uzvijām piektdaļa tā vērtības; un tad; tas ir jānodod priesterim, lai priesteris viņa dēļ salīdzinās ar to nozieguma upujra aunu, tad viņam grēki tiek piedoti.
17. Bet ja kāds grēko, pārkāpdams vienu no tā Kunga aizliegumiem, ko nebija darīt, bet pats to nezina, —arī tad viņš ir vainīgs, un tam jānes savs sods.
18. Tad tam jāpienes priesterim nevainojams auns no sīklopiem vainas izpirkšanai, lai priesteris salīdzinās viņa neapzināta grēka dēļ, ko tas nezinādams bija izdarījis, bet viņam lai tiek piedots.
19. Tas ir vainas izpirkšanas upuris, jo viņš ir tiešām noziedzies pret to Kungu.“
20. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams:
21. „Ja kāds cilvēks apgrēkojas, lauzdams uzticību tam Kungam, un tas ar viltu savam tautietim liegtu to, kas pie viņa nolikts, vai viņa rokā iedots, vai viņa laupīts, vai ar ko viņš savu tautieti piekrāpis,
22. Vai kad viņš atradis ko pazaudētu un tādēļ melo un apzvērē, pie tam viltīgi, kaut vai tik vienā vien lietā no visām, kur cilvēks var apgrēkoties,
23. Tad pēc tam, kad viņš ir apgrēkojies un sev vainu uzkrāvis, lai viņš atgādā laupījumu, ko tas bija nolaupījis, vai ar viltu iegūto, ko viņš bija izkrāpis, vai glabāšanaj nodoto, kas tam bija uzticēts, vai nozaudēto, ko viņš bija atradis,
24. Vai it visu to, ko viņš ar nepatiesu zvērestu bija ieguvis, lai viņš to atdod, pievienojot klāt ar uzvijām piekto dalu, un atdod to tam, kuram tas piederēja, savas vainas izpirkšanas dienā.
25. Un kā vainas izpirkšanas upuri tam Kungam lai viņš atved priesterim no saviem sīklopiem aunu bez vainas pēc tava novērtējuma par vainas izpirkšanas upuri.
26. Un priesteris lai salīdzinās tā Kunga priekšā, bet lai viņam viss tiek piedots, —piedots tas noziegums, ar kufu viņš krita grēkā.“