3. Mozus 6 LTV1965
1. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams:
2. „Pavēli Aronam un viņa dēliem un saki: „Šāda lai ir dedzināmo upuru likumīgā kārtība: dedzināmam upurim ir jādeg uz altāļra ugunskura visu nakti līdz pat rītam, un altāra uguns ar to tiek uzturēta.
3. Un lai priesteris apvelk savus linu svārkus un uz savām miesām lai uzvelk ari linu bikses, un lai viņš sakrāj pelnus, kas radušies uz altāfa, ugunij aprijot dedzināmo upuri, un viņš lai tos nobef altārim līdzās.
4. Tad lai viņš novelk savas linu drēbes un uzvelk citas drēbes, un lai viņš iznes pelnus ārā no nometnes kādā tīrā vietā.
5. Bet ugunij uz altāfa jāpaliek degot, un tai nav jāļauj izdzist. Priesterim jādedzina ik rītus uz altāfa malka un uz tās iāsakārto dedzināmais upuris un uz tā jākvēpina dāvinājuma upufa tauki.
6. Mūžīgai ugunij ir jādeg uz altāfa; tā lai nenodziest.
7. Šī ir ēdamā upufa likumīgā kārtība: Ārona dēli lai to pienes tā Kunga priekšā pie altāfa.
8. Un viņi lai paņem pilnu sauju no ēdamā upura kviešu miltiem un no eļļas un visu vīrāku, kas tiek likts uz ēdamā upura, un to lai kvēpina uz altāfa par patīkamu smaržu, par piemiņu tā Kunga priekšā.
9. Bet pārpalikumu lai apēd Arons un viņa dēli; kā neraudzētas maizes lai to ēd svētā vietā, viņiem to būs ēst saiešanas telts pagalmā.
10. Lai netiek cepta raudzēta maize, viņu tiesu Es tiem esmu devis no saviem uguns upuriem; tas ir augsti svēts itin kā grēku upuris un kā vainas izpirkšanas upuris.
11. Ikviens vīrietis no Arona cilts lai ēd; tas lai ir mūžīgs likums viņu cilšu ciltīm par tā Kunga uguns upuriem: ikviens, kas tiem pieskaras, lai top svēts.“
12. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams:
13. „Šis ir Ārona un viņa dēlu dāvanu upuris, ko tie pienes tam Kungam viņu svētīšanas dienā: desmitā daļa ēfas smalku kviešu miltu pastāvīgam ēdamam upurim, viena tā daļa rītā, bet otra—vakarā.
14. Uz pannas eļļā tas jāsataisa, iejavā tev tas jāpienes, ēdamā upura saceptos smalkos gabalus upurējot tam Kungam par patīkamu smaržu.
15. Tam, kas no viņa dēliem viņa vietā top svaidīts par priesteri, tas jādara. Tas lai ir mūžīgs likums: tas ir viss jāsadedzina tam Kungam,
16. Jo ikviens priestera ēdamais upuris ir pilnīgi jāsadedzina, tas nav ēdams.“
17. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams:
18. „Runā uz Aronu un uz viņa dēliem un saki: Šī ir grēku upura likumīgā kārtība: vietā, kur dedzināmais upuris tiek nokauts tā Kunga priekšā, ir jānokauj ari grēku upuris, jo tas ir pārlieku svēts.
19. Priesteris, kas mēdz šo upuri pienest, lai to ēd svētā vietā, to viņš var ēst saiešanas telts pagalmā.
20. Ikviens, kas pieskaras pie šī upura gaļas, kļūst svēts, un ja kas no šā upura asinīm uzšķīst uz drēbēm, lai tās būtu kādas būdamas, tad tās ir jāmazgā svētā vietā.
21. Un katrs pods, kurā upuris ir vārīts, ir jāsalauž gabalos, bet ja tas ir vara trauks, tad tas ir jāizplaucē un beržot jādabū spīdīgs un jāizskalo ar ūdeni.
22. Ikviens priesteru kārtas vīrietis var to ēst; tas ir pārlieku svēts.
23. Bet katrs grēku upuris, no kura asinīm ir jau ienests saiešanas teltī, lai salīdzinātos ar svēto, nav ēdams, bet tas ir ugunīs jāsadedzina.“