Lūkas ev. 1 LG8

1. Kad nu daudzi uzņēmušies sarakstīt stāstus par lietām, kas mūsu starpā tik tiešām notikušas,

2. Tā kā tie mums ziņu devuši, kas no iesākuma paši tās redzējuši un Dieva vārda kalpi bijuši:

3. Tad arī man likās labi esam, ka es visas šīs lietas no sākuma smalki izmeklējis, pēc kārtas tev sarakstu, mans mīļais Teofil,

4. Ka tu vari atzīt īsteno mācības patiesību, kas tev mācīta.

5. Hēroda, Jūdejas ķēniņa, laikā bija viens priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva no Ārona meitām, un viņai vārds bija Elizabete.

6. Un tie abi bija taisni Dieva priekšā, nenoziedzīgi staigādami iekš visiem Tā Kunga baušļiem un likumiem.

7. Un tiem nebija neviena bērna; jo Elizabete bija neauglīga, un tie abi jau bija piedzīvojuši labu vecumu.

8. Bet notikās, viņam svēto priestera darbu Dieva priekšā darot savā pienākamā kārtā,

9. Tad pēc priesteru ieraduma viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt.

10. Un viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā.

11. Bet viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams pie kvēpināšanas altāra labās puses.

12. Un Zaharija to redzēdams izbijās, un bailes tam uznāca.

13. Bet eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Zaharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis.

14. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi par viņa piedzimšanu priecāsies.

15. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers un vēl savas mātes miesās viņš taps piepildīts ar Svēto Garu.

16. Un viņš daudz no Israēla bērniem atgriezīs pie Tā Kunga, sava Dieva.

17. Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, atgriezdams tēvu sirdis pie bērniem un neklausīgos pie taisno gudrības, Tam Kungam sataisīt gatavus ļaudis.”

18. Un Zaharija sacīja uz eņģeli: “Kā es to zināšu? Jo es esmu vecs, un mana sieva jau ir vecīga.”

19. Un eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts ar tevi runāt un tev pasludināt šo prieka vēsti.

20. Un redzi, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, kas notiks savā laikā.”

21. Un ļaudis gaidīja uz Zahariju un brīnījās par viņa kavēšanos Dieva namā.

22. Un ārā iznācis tas nevarēja uz tiem runāt, un tie nomanīja, ka viņš Dieva namā bija redzējis kādu parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms.

23. Un notikās, kad viņa kalpošanas dienas bija pabeigtas, tad viņš nogāja uz savām mājām.

24. Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un paslēpās piecus mēnešus sacīdama:

25. “Tā Tas Kungs man ir darījis tanīs dienās, kad Viņš mani uzlūkojis, no manis atņemt manu kaunu starp cilvēkiem.”

26. Un sestā mēnesī eņģelis Gabriēls no Dieva tapa sūtīts uz Galilejas pilsētu ar vārdu Nacarete

27. Pie jaunavas, kas bija saderēta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija.

28. Un pie tās ienācis eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi, svētīta tu esi starp sievām.”

29. Bet viņa to redzēdama iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis, kas tā par sveicināšanu?

30. Un eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva.

31. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu un sauksi Viņa vārdu: Jēzus.

32. Tas būs liels un taps nosaukts Tā Visuaugstākā Dēls, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida krēslu.

33. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gals.”

34. Bet Marija sacīja uz eņģeli: “Kā lai tas notiek? Jo es nezinos no nekāda vīra.”

35. Un eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi un Tā Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc arī Tas Svētais, kas no tevis dzims, taps nosaukts Dieva Dēls.

36. Un redzi, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arīdzan ir grūta ar dēlu un iet tagad sestā mēnesī, kurai tāda slava, ka esot neauglīga.

37. Jo Dievam nekāda lieta nav neiespējama.”

38. Bet Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.” Un eņģelis no tās aizgāja.

39. Un Marija cēlās tanīs dienās un steidzās iet pār kalniem uz pilsētu iekš Jūda,

40. Un iegāja Zaharijas namā un sveicināja Elizabeti.

41. Un notikās, kad Elizabete Marijas sveicināšanu dzirdēja, tad bērniņš uzlēca viņas miesās, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna.

42. Un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi svētīta starp sievām un svētīts ir tavas miesas auglis.

43. Un kā tas man notiek, ka mana Kunga māte nāk pie manis?

44. Jo redzi, tikko tavas sveicināšanas balss manās ausīs atskanēja, tad bērniņš manās miesās ar līksmību uzlēca.

45. Un svētīga tu, kas esi ticējusi, jo tas taps piepildīts, kas tev no Tā Kunga sacīts.”

46. Un Marija sacīja: “Mana dvēsele teic augsti To Kungu,

47. Un mans gars priecājās par Dievu, manu Pestītāju.

48. Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu.

49. Jo Tas Spēcīgais lielas lietas pie manis darījis; un svēts ir Viņa Vārds.

50. Un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.

51. Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izkaisījis, kas ir lieli savā sirds prātā.

52. Viņš varenos nogrūdis no augstiem krēsliem, un pacēlis pazemīgos.

53. Izsalkušos Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.

54. Viņš uzņēmis Savu kalpu Israēli un pieminējis Savu žēlastību,

55. Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa bērniem mūžīgi.”

56. Un Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ uz savām mājām.

57. Un Elizabetes laiks nāca, ka tai bija dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu.

58. Un viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Tas Kungs lielu žēlastību pie tās bija darījis, un tie priecājās līdz ar viņu.

59. Un notikās astotā dienā, tad tie nāca, bērniņu apgraizīt, un pēc viņa tēva vārda to sauca (par) Zahariju.

60. Un viņa māte atbildēja un sacīja: “Nē, bet to būs nosaukt Jānis.”

61. Un tie viņai sacīja: “Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.”

62. Un tie prasīja zīmes no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauc.

63. Un tas galdiņu prasījis rakstīja tā: viņa vārds ir Jānis. Par to visi brīnījās.

64. Un tūdaļ viņa mute atdarījās, un viņa mēle tapa atraisīta, un tas runāja, Dievu slavēdams.

65. Un izbailes uznāca visiem kaimiņiem, un visa šī lieta tapa zināma pa visiem Jūdu zemes kalniem.

66. Un visi, kas to dzirdēja, to ņēma pie sirds un sacīja: “Kas būs ar šo bērniņu? Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.”

67. Un viņa tēvs Zaharija tapa Svēta Gara pilns, sludināja un sacīja:

68. “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Viņš Savus ļaudis piemeklējis un pestījis.

69. Un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā.

70. Kā Viņš pirmajos laikos runājis caur Savu svēto praviešu muti;

71. Ka Viņš mūs pestītu no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokas, kas mūs ienīst;

72. Un parādītu žēlastību mūsu tēviem un pieminētu Savu svēto derību,

73. Un stipro solīšanu, ko Viņš mūsu tēvam Ābrahāmam ir zvērējis, mums dot,

74. Ka mēs, no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bez bailības kalpojam

75. Iekš svētības un taisnības Viņa priekšā visu savu mūžu.

76. Un tu, bērniņ, tapsi nosaukts par Visuaugstākā pravieti; un tu Tam Kungam iesi priekšā, Viņa ceļus sataisīt,

77. Un Viņa ļaudīm dot pestīšanas atzīšanu uz grēku piedošanu,

78. Mūsu Dieva sirsnīgas žēlastības dēļ caur ko Auseklis no augstības mūs apraudzījis;

79. Ka tiem atspīdētu, kas sēž tumsā un nāves ēnā, un mūsu kājas atgrieztu uz miera ceļu.”

80. Un bērniņš auga un garā stiprinājās, un bija tuksnesī līdz dienai, kad tas parādījās priekš Israēla ļaudīm.