Lūkas ev. 11 NLB

1. Kādā vietā Jēzus lūdza Dievu, un, kad viņš bija beidzis, viens no viņa mācekļiem sacīja: “Kungs, māci mūs Dievu lūgt, tāpat kā Jānis savus mācekļus mācīja.”

2. Un viņš tiem sacīja: “Kad jūs lūdzat, sakiet: Tēvs, svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava Valstība,

3. mūsu dienišķo maizi dod mums ik dienas

4. un piedod mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam ikvienam savam parādniekam. Un neieved mūs kārdināšanā.”

5. Un viņš tiem sacīja: “Kuram no jums būtu tāds draugs, ka, aizejot pie viņa pusnaktī un sakot viņam: draugs, aizdod man trīs maizes,

6. jo kāds draugs no ceļa pie manis ir iegriezies un man nav ko viņam likt galdā, –

7. bet tas no iekšpuses sacītu: neapgrūtini mani, durvis jau ir aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis gultā. Es nevaru celties un tev ko dot.

8. Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu tādēļ, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr tā uzstājības dēļ viņš celsies un dos tam, cik nepieciešams.

9. Arī es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs.

10. Ikviens, kas lūdz, saņem, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, atvērs.

11. Vai starp jums ir tēvs, kas dēlam dos čūsku, ja tas lūgs zivi?

12. Vai skorpionu, ja tas lūgs olu?

13. Ja nu jūs, samaitāti būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz.”

14. Kādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms; dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaužu pūlis brīnījās.

15. Bet daži no tiem sacīja: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību.”

16. Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm.

17. Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un nams uz namu krīt.

18. Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību.

19. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši.

20. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi.

21. Kamēr stiprs vīrs apbruņojies sargā savu namu, viņa manta ir drošībā.

22. Bet, tiklīdz kāds stiprāks par viņu nāk un to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala.

23. Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa.

24. Kad nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru un, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju.

25. Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu.

26. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā.”

27. Kad viņš tā runāja, kāda sieviete ļaužu pūlī paceltā balsī sacīja viņam: “Laimīgas tās miesas, kas tevi nēsājušas, un krūtis, kas tevi zīdījušas!”

28. Bet viņš teica: “Vēl jo vairāk laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!”

29. Kad sapulcējās ļaužu pūlis, viņš sāka runāt: “Šī paaudze ir samaitāta paaudze. Tā meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vien Jonas zīme.

30. Tāpat kā Jona kļuva par zīmi niniviešiem, tā Cilvēka Dēls būs šai paaudzei.

31. Dienvidu ķēniņiene celsies tiesas dienā pret šīs paaudzes ļaudīm un tos notiesās, jo viņa nāca no tālām zemēm dzirdēt Sālamana gudrību; un, redzi, te ir vairāk nekā Sālamans.

32. Ninives vīri celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās, jo, kad Jona sludināja, tie atgriezās no grēkiem; un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.

33. Gaismekli iededzis, neviens to neliek slēptuvē vai zem pūra, bet liek to lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu.

34. Miesas gaismeklis ir acs; ja tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa ir gaismas pilna; bet, ja acs kļūst ļauna, arī tava miesa ir aptumšota.

35. Tad nu pielūko, ka gaisma tevī nav tapusi par tumsu.

36. Ja nu visa tava miesa ir apgaismota un neviena tās daļa nav tumsā, tā visa būs tik gaiša, itin kā gaismeklis ar savu spožumu tevi apspīdētu.”

37. Kad Jēzus beidza runāt, kāds farizejs uzaicināja viņu pie sevis uz maltīti; un iegājis viņš apsēdās pie galda.

38. Farizejs brīnījās, redzēdams, ka viņš pirms azaida nemazgājas.

39. Un Kungs tam sacīja: “Tagad jūs, farizeji, šķīstījat kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir pilna alkatības un ļaunuma.

40. Jūs nejēgas, vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi?

41. Labāk izdaliet to, kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un, redzi, viss jūsos būs šķīsts.

42. Vai! jums, farizeji! Jūs atdodat desmito daļu no mētrām un rūtām, un visādiem dārzeņiem, bet neievērojat Dieva tiesu un mīlestību; tas jums bija darāms, bet nevajadzēja atstāt novārtā arī šo.

43. Vai! jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietas sinagogās un tikt sveicinātiem uz ielām.

44. Vai! jums! Jūs esat kā apslēpti kapi – ļaudis staigā jums pāri un to nezina.”

45. Kāds likuma zinātājs vērsās pie viņa un teica: “Skolotāj, tā runādams, tu aizvaino arī mūs.”

46. Bet viņš teica: “Vai! jums, likuma zinātāji! Jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši šai nastai nepiedurat ne pirksta.

47. Vai! jums! Jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos nonāvēja.

48. Tādējādi jūs apliecināt, ka piekrītat savu tēvu darbiem, jo viņi tos nonāvēja, bet jūs ceļat pieminekļus.

49. Tādēļ arī Dieva gudrība ir teikusi: es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus, no tiem citus nonāvēs, citus vajās,

50. tā ka visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules iesākuma, tiks atprasītas no šīs paaudzes –

51. no Ābela asinīm līdz Zeharjas asinīm, kas tika nonāvēts starp altāri un svētnīcu. Patiesi es jums saku: tās tiks atprasītas no šīs paaudzes.

52. Vai! jums, likuma zinātāji! Jūs esat piesavinājušies atziņas atslēgas. Paši jūs neesat iegājuši un tos, kas grib ieiet, jūs kavējat.”

53. Kad viņš no turienes aizgāja, rakstu mācītāji un farizeji sāka viņam neganti uzbrukt ar uzbāzīgiem jautājumiem,

54. slepus glūnēdami, lai viņu varētu pieķert kādos vārdos un apsūdzēt.