Lūkas ev. 14 LTV1965
1. Gadījās, ka Jēzus sabatā bij ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizēja namā, un tie viņu novēroja.
2. Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks viņa priekšā.
3. Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizējiem ar jautājumu: „Vai ir atļauts sabatā dziedināt, jeb ne?“ Bet tie klusēja.
4. Tad viņš to ņēmis, dziedināja un atlaida.
5. Bet tiem viņš teica: „Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabatdienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?“
6. Un tie nekā uz to nespēja atbildēt.
7. Bet nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams:
8. „Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts,
9. Un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: Dodi šim vietu—un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta.
10. Bet ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis, varētu sacīt: Draugs, virzies uz augšu! Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā.
11. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.“
12. Arī uz nama tēvu, kas viņu bija aicinājis, viņš sacīja: „Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātur kā miņus, ka tie atkal tevi neaicinātu, un nebūtu to darījis atmaksas dēļ.
13. Bet kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus;
14. Un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.“
15. Kāds no galda viesiem, to dzir-dēdams, sarija: „Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!“
16. Bet viņš sacīja tam: „Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu.
17. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: Nāciet, jo tas ir sataisīts.
18. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sarija: Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani.
19. Otrs sarija: Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.
20. Trešais teica: Es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.
21. Kalps, pārnācis, to atsadja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: Izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kropļus, aklus un tizlus.
22. Un kalps sacīja: Kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir telpas.
23. Tad Kungs sarija kalpam: Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.
24. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.“
25. Bet daudz ļaužu gāja viņam līdz, un apgriezdamies viņš tiem sacīja:
26. „Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt mans māceklis.
27. Kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis.
28. Jo kupš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai,
29. Lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu,
30. Sacīdami: Šis cilvēks iesāka gan celt. bet nevarēja darbu izvest lidz galam.
31. Jeb kuj-š ķēniņš, kas grib iet kaļrot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem;
32. Un ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru.
33. Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.
34. Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot?
35. Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird!“