Lūkas ev. 14 NLB
1. Jēzus kādā sabatā iegāja ievērojama farizeja namā maizi ēst, un tie viņu novēroja.
2. Redzi, viņa priekšā bija kāds cilvēks, slims ar tūsku.
3. Jēzus vērsās pie farizejiem un likuma zinātājiem un jautāja: “Vai drīkst sabatā dziedināt vai ne?”
4. Bet tie klusēja. Tad Jēzus ņēma un dziedināja šo vīru un ļāva tam iet.
5. Un tiem viņš sacīja: “Kurš no jums, ja tam dēls vai vērsis sabatā iekritīs akā, to tūdaļ nevilks laukā?”
Pazemība un viesmīlība6. Tie nekā uz to nespēja atbildēt.
7. Tad viņš, ievērojis, ka mielastā saaicinātie cenšas sev izraudzīties labākās vietas pie galda, stāstīja tiem līdzību:
8. “Kad tevi aicina kāzās, nesēdies goda vietā. Var gadīties, ka ir aicināts kāds cienījamāks par tevi
9. un ka, viņam atnākot, tas, kurš aicinājis jūs abus, tev sacīs: dod vietu viņam. Un tad tev ar kaunu būs jāieņem pēdējā vieta.
10. Bet, kad tevi aicina, ej un apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis tev sacītu: draugs, kāp augstāk. Tad tu būsi pagodināts visu viesu priekšā.
11. Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts un, kas sevi pazemina, tas tiks paaugstināts.”
12. Viņš sacīja arī tam, kas viņu bija aicinājis: “Kad tu rīko pusdienas vai vakariņas, neaicini nedz savus draugus, nedz brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, ka arī viņi tevi neaicinātu un nenotiktu savstarpēja atlīdzināšana.
13. Bet, kad tu rīko mielastu, aicini nabagus, tizlus, kroplus, aklus.
14. Un tu būsi laimīgs, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt. Tev tiks atlīdzināts pie taisno augšāmcelšanās.”
15. Kad to dzirdēja kāds no tiem, kas sēdēja pie galda, tas sacīja: “Laimīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā.”
16. Jēzus sāka viņam stāstīt: “Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un daudzus uz to saaicināja.
17. Ap mielasta laiku viņš nosūtīja savu kalpu pie aicinātajiem sacīt: nāciet, viss jau ir gatavs!
18. Tie visi kā viens sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos!
19. Un cits sacīja: es esmu nopircis piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos!
20. Vēl cits sacīja: es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt.
21. Kalps ieradies to paziņoja savam kungam. Tad nama saimnieks sadusmojās un sacīja savam kalpam: izej steigšus pilsētas ielās un ieliņās un ved šurp nabagus, tizlus, aklus un kroplus!
22. Kalps teica: kungs, ir noticis, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas.
23. Tad kungs sacīja kalpam: dodies pa ceļiem un sētām un piespied nākt visus, lai mans nams būtu pilns!
24. Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.”
25. Lieli ļaužu pūļi viņam sekoja, un, pagriezies pret tiem, viņš sacīja:
26. “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis.
27. Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis.
28. Kurš no jums, gribēdams celt torni, vispirms apsēdies neaprēķinās izdevumus, vai pietiks līdzekļu darba veikšanai,
29. lai tad, kad viņš pamatus ieliek un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk zoboties,
30. sacīdami: šis cilvēks gan iesāka celt, bet nespēja pabeigt.
31. Vai arī, kurš ķēniņš, gribēdams doties karot ar citu ķēniņu, vispirms apsēdies neapdomās, vai viņš ar desmit tūkstošiem spēs stāties pretī tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem.
32. Bet, ja ne, viņš, kamēr tas vēl tālu, sūtīs vēstnešus, lai lūgtu mieru.
33. Tāpat neviens no jums, kas neatteiksies no visa, kas tam pieder, nevar būt mans māceklis.
34. Sāls ir laba, bet, ja arī sāls kļūst nederīga, kā lai to padara derīgu?
35. Tā vairs neder nedz zemei, nedz mēsliem, bet metama ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!”