Lūkas ev. 16 NLB

1. Bet mācekļiem Jēzus stāstīja: “Kādam bagātam cilvēkam bija nama pārvaldnieks, kas bija apsūdzēts par to, ka ir iztērējis viņa mantu.

2. Un, atsaucis to, viņš tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu vairs nepārvaldīsi namu.

3. Bet nama pārvaldnieks pie sevis jautāja: ko lai es daru? Mans kungs atņem man namturību. Rakt man nav spēka, un ubagot es kaunos.

4. Es zinu, ko darīšu, lai pēc tam, kad būšu atcelts no namturības, būtu kādi, kas mani uzņemtu savos namos.

5. Un, pasaucis vienu pēc otra sava kunga parādniekus, viņš vaicāja pirmajam: cik tu esi parādā manam kungam?

6. Tas atbildēja: simts muciņu eļļas. Viņš tam sacīja: ņem savu parāda zīmi, sēdies un tūlīt raksti – piecdesmit.

7. Tad viņš jautāja citam: cik tu esi parādā? Tas atbildēja: simts maisus kviešu. Viņš tam sacīja: ņem savu parāda zīmi un raksti – astoņdesmit.

8. Nama kungs uzslavēja negodīgo nama pārvaldnieku, ka tas bija rīkojies saprātīgi, tādēļ ka šī laika dēli pret savu cilti ir saprātīgāki nekā gaismas dēli.

9. Es jums saku: iegūstiet sev draugus ar netaisnības mamonu, lai, kad tas zūd, viņi jūs uzņemtu mūžīgajos mājokļos.

10. Kas vismazākajās lietās uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākajās lietās netaisnīgs, tas arī lielās lietās ir netaisnīgs.

11. Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnības mamona lietās, kas jums uzticēs patieso.

12. Ja jūs neesat bijuši uzticami citu lietās, kas jums dos jūsu pašu?

13. Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.”

14. Visu to dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi, un tie vīpsnāja par viņu.

15. Viņš tiem sacīja: “Jūs sevi taisnojat cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis. Kas cilvēku acīs augsts, Dieva priekšā ir negantība.

16. Bauslība un pravieši ir līdz Jānim, bet no tā brīža tiek sludināta Dieva valstība, un ikviens ar spēku laužas tajā iekšā.

17. Vieglāk ir debesīm un zemei zust, nekā no bauslības krist vienai vismazākajai rakstu zīmei.

18. Katrs, kas atlaiž savu sievu un apprec citu, pārkāpj laulību, un katrs, kas prec šķirtu no cita vīra, arī pārkāpj laulību.

19. Bija kāds bagāts vīrs, kas tērpās purpurā un smalka lina drānās un lepni dzīroja ik dienas.

20. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds ar vātīm klāts nabags, vārdā Lācars.

21. Tas kāroja ēst to, kas krita no bagātnieka galda, bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis.

22. Un notika, ka nabagais nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātais nomira un tika apglabāts.

23. Ellē, ciezdams mocības, viņš pacēla acis un no tālienes redzēja Ābrahāmu un viņa klēpī Lācaru.

24. Un viņš sauca: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un atsūti Lācaru, lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ciešu mokas šajās liesmās.

25. Bet Ābrahāms sacīja: dēls, atceries, ka tu visu labo saņēmi savā dzīvē, tāpat kā Lācars visu slikto; tagad viņš šeit gūst iepriecinājumu, bet tu ciet mokas.

26. Turklāt starp mums un jums ir nolikts liels bezdibenis, lai tie, kas gribētu pāriet no šejienes pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes pie mums.

27. Tad tas sacīja: es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu,

28. jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāk šajā mocību vietā.

29. Bet Ābrahāms atbildēja: viņiem ir Mozus un pravieši – lai viņi tiem klausa.

30. Tad viņš teica: nē, tēvs Ābrahām! Ja vien kāds no mirušajiem dotos pie viņiem, tie atgrieztos no grēkiem.

31. Bet Ābrahāms sacīja: ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos.”