Lūkas ev. 18 LTV1965

1. Vēl viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.

2. „Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās.

3. Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: Izlēmi manu lietu pret manu pretinieku.

4. Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: Lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos,

5. Tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl galā nāks un man sitīs vaigā.

6. Un tas Kungs sacīja: Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka?

7. Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan viņš vilcinās?

8. Es jums saku, viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?“

9. Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, viņš stāstīja šādu līdzību:

10. „Divi cilvēki aizgāja uz dievnamu Dievu lūgt. Viens bija farizējs, bet otrs—muitnieks.

11. Farizējs nostājās un lūdza pie sevis: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki—laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji, vai ari kā šis muitnieks.

12. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.

13. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!

14. Es jums saku, viņš nogāja savās mājās attaisnots, labāks par otru. Jo katru, kas pats paaugstinās, to pazemos, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.“

15. Arī mazos bērnus viņam pienesa, lai viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi, to pamanījuši, tos norāja.

16. Jēzus turpretim tos pieaicināja un sacīja: „Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.

17. Tiešām, es jums saku, kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.“

18. Bet kāds priekšnieks viņam jautāja: „Labo mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?“

19. Bet Jēzus tam sacīja: „Ko tu mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu.

20. Baušļus tu zini: Tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti.“

21. Tas atbildēja: „To visu es esmu turējis no mazotnes.“

22. Kad Jēzus to dzirdēja, viņš teica: „Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc man līdz!“

23. Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts.

24. Bet kad Jēzus to redzēja, viņš sacīja: „Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā!

25. Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.“

26. Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: „Kas tad var tikt izglābts?“

27. Bet viņš atbildēja: „Kas cil vēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.“

28. Tad Pēteris sacīja: „Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam tev gājuši līdz.“

29. Bet viņš teica: „Tiešām, es jums saku, nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus, vai bērnus,

30. Kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvi.“

31. Bet tos divpadsmit pie sevis ņēmis, viņš tiem sacīja: „Redziet, mēs noeimam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.

32. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs,

33. Šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā viņš celsies augšām.“

34. Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.

35. Bet kad viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja.

36. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot.

37. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām.

38. Tad viņš sauca: „Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“

39. Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: „Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“

40. Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, viņš tam jautāja:

41. „Ko tu gribi, lai es tev daru?“ Tas atbildēja: „Kungs, ka es varu redzēt.“

42. Tad Jēzus viņam sacīja Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.“

43. Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdz, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.