Lūkas ev. 19 LTV1965
1. Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri.
2. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs.
3. Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma.
4. Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo viņam tur bija jāiet garām.
5. Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: „Caķej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāiegriežas tavā namā.“
6. Un tas steigšus nokāpa zemē un viņu uzņēma pie sevis ar prieku.
7. To redzot, visi kurnēja un sacīja: „Pie grēcīga cilvēka viņš ir apmeties!“
8. Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: „Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.“
9. Jēzus sacīja viņam: „Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka ari šis ir Ābrahāma dēls.
10. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.“
11. Viņiem klausoties, tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzalemes esot, domāja, ka tūliņ vajaga parādīties Dieva valstībai.
12. Viņš teica: „Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās.
13. Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit podus un sacīja tiem: Pelnaities ar to, tiekāms es pārnākšu.
14. Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: Mēs negribam, ka šis pār mums valda.
15. Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kubiem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis.
16. Tad ieradās pirmais un sacīja: Kungs, tavs pods ir piepelnījis desmit podus.
17. Tad viņš tam teica: Labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām.
18. Pēc tam nāca otrs un sacīja: Tavs pods, kungs, piepelnījis piecus podus.
19. Ari šim viņš sacīja: Ari tevi es iecelšu pār piecām pilsētām.
20. Pēc tam trešais nāca un sacīja: Kungs, še ir tavs pods, es to biju nogla-bājis sviedrautā.
21. Jo es baidījos no tevis tāpēc, ka tu esi bargs cilvēks un ņemi, ko tu neesi nolicis, kā ari plauji, ko neesi sējis.
22. Tad viņš sacīja: No tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps! Ja tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas nem, kur viņš nav licis, un pļauj, ko viņš nav sējis,
23. Kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas iestādē? Tad es, pārnācis, to ar augļiem būtu saņēmis atpakaļ.
24. Un uz klātesošiem viņš teica: Atņemiet tam viņa podu un dodiet tam, kam ir desmit podu.
25. Tad tie sacīja viņam: Kungs, viņam jau ir desmit podu.
26. Bet viņš atbildēja: Es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.
27. Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār tiem valdītu, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!“
28. Un to sacījis, viņš devās tālāk uz Jeruzālemi.
29. Kad nu viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad viņš sūtījadivus no saviem mācekļiem,
30. Tiem sacīdams: „Eita uz to miestu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kuju vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp.
31. Un ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajaga.“
32. Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā viņš tiem bija sacījis.
33. Bet kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: „Kāpēc jūs to raisāt vaļā?“
34. Bet tie atbildēja: „Tam Kungam viņa vajaga.“
35. Un aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū.
36. Bet, viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu.
37. Bet, kad viņš tuvojās Ellas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnumdarbiem, kujrus tie bija redzējuši,
38. Un sauca: „Slavēts, kas nāk, mūsu ķēniņš, tā Kunga vārdā! Debesīs nu ir miers, un slava augstībā.“
39. Tad kādi no farizējiem, kas bija starp ļaudīm, viņam sacīja: „Mācītāj, apsauc savus mācekļus!“
40. Bet viņš atbildēja: „Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.“
41. Un pienācis tuvu, viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu
42. Un sacīja: „Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.
43. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs.
44. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.“
45. Pēc tam viņš iegāja dievnamā un sāka izdzīt pārdevējus,
46. Sacīdams uz tiem: „Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.“
47. Viņs katru dienu mācīja templī. Bet augstie priestejri un rakstu mācītāji, ir tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā viņu nomaitāt,
48. Bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta viņam bija pieķērusies un klausīja viņu.