Lūkas ev. 2 LG8

1. Un notika tanī laikā, ka pavēle no ķeizara Augusta tapa izsūtīta, ka visa pasaule taptu uzrakstīta.

2. Un šī pirmā uzrakstīšana notika to brīdi, kad Kirenijus Sīrijā valdīja.

3. Un visi nogāja, ka liktos pierakstīties, ikviens savā cilts pilsētā.

4. Tad arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdu zemi, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka tas bija no Dāvida rada un cilts,

5. Ka liktos pierakstīties ar Mariju, savu saderēto sievu, kas bija grūta.

6. Un notikās, tiem turpat esot, laiks atnāca, ka tai bija dzemdēt.

7. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un tā To ietina autiņos un To lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājas vietā.

8. Un gani bija ap to pašu vietu laukā pie laidariem, tie nomodā būdami naktī savus lopus sargāja.

9. Un redzi, Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga godība tos apspīdēja, un tie ļoti izbijās.

10. Un eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstaties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks;

11. Jo jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs, Dāvida pilsētā.

12. Un to ņematies par zīmi: jūs atradīsiet bērnu autos ietītu un silē gulošu.”

13. Un tūdaļ tur pie eņģeļa bija debesu draudzības pulks; tie Dievu slavēja un sacīja:

14. “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.”

15. Un notikās, kad eņģeļi no tiem uz debesīm bija aizgājuši, tad gani runāja savā starpā: ejam tad nu uz Bētlemi, raudzīt, kas tur noticis, kā Tas Kungs mums licis ziņu dot.

16. Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un Bērniņu, silē gulošu.

17. Bet kad tie to bija redzējuši, tad tie izpauda to vārdu, kas tiem par Bērnu bija sacīts.

18. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par valodu, ko gani tiem bija sacījuši.

19. Bet Marija visus vārdus paturēja, tos savā sirdī apdomādama.

20. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā uz tiem bija sacīts.

21. Un kad astoņas dienas bija pagājušas, ka bērns taptu apgraizīts, tad Viņa vārdu nosauca Jēzus, kā no eņģeļa bija sacīts, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās.

22. Un kad viņu šķīstīšanas dienas nāca pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, ka To stādītu Tā Kunga priekšā.

23. (Kā Tā Kunga bauslībā stāv rakstīts: ikviena pirmdzimtība no vīriešu kārtas lai top nosaukta Tam Kungam svēta);

24. Ka tie arī upuri dotu, kā Tā Kunga bauslībā ir sacīts: vienu pāri ūbeļu baložu vai divus jaunus baložus.

25. Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija iekš viņa.

26. Tam no Svētā Gara bija pasludināts, ka nāvi neredzēšot, iekams Tā Kunga Svaidīto nebūšot redzējis.

27. Tas nāca Dieva namā no Svētā Gara skubināts; un kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, ka ar To darītu pēc bauslības ieraduma,

28. Tad To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja:

29. “Kungs, laid nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis;

30. Jo manas acis Tavu pestīšanu redzējušas,

31. Ko Tu esi sataisījis priekš visiem ļaudīm,

32. Gaismu, apgaismot pagānus, un par slavu Taviem Israēla ļaudīm.”

33. Un Jāzeps un viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja.

34. Un Simeons tos svētīja un sacīja uz Mariju, Viņa māti: “Redzi, Šis ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm iekš Israēla, un par zīmi, kam top pretī runāts,

35. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, ka daudz siržu domas taps zināmas.”

36. Un tur bija viena praviete, Anna, Fānuēļa meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca, un pēc savas jaunavības bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru.

37. Un tā bija atraitne pie astoņdesmit četriem gadiem; tā neatstājās no Dieva nama, ar gavēšanu un lūgšanu Dievam kalpodama dienās, naktīs.

38. Tā arīdzan tai pašā stundā piegāja un teica To Kungu, par To runādama uz visiem, kas uz pestīšanu Jeruzālemē gaidīja.

39. Un visu pabeiguši pēc Tā Kunga bauslības, tie atkal griezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nacareti.

40. Bet Bērns auga un palika stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija pie Viņa.

41. Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos.

42. Un kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi.

43. Un kad svētku dienas bija pagājušas, tad tiem atkal uz mājām ejot Bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja.

44. Bet tie domāja, ka Tas esot pie ceļa biedriem; un vienas dienas gājumu nākuši, tie To meklēja pie radiem un pazīstamiem.

45. Un kad tie To neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, To meklēdami.

46. Un notikās, pēc trim dienām tie Viņu atrada sinagogā sēžam starp mācītājiem, tos dzirdot un tos jautājot.

47. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēšanu.

48. Un Viņu ieraudzījuši, bija pārsteigti; un Viņa māte uz To sacīja: mans dēls, kāpēc Tu mums tā esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.

49. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani esat meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man iekš Mana Tēva lietām jādarbojas?”

50. Bet tie to vārdu neizprata, ko Viņš uz tiem sacīja.

51. Un Viņš nogāja tiem līdz un nonāca Nacaretē un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.

52. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.