Lūkas ev. 20 NLB
1. Kādu dienu, kad viņš templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, pie viņa piestājās virspriesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem
2. un, uzrunādami viņu, sacīja: “Saki mums, kā varā tu to dari? Kas tev ir devis tādu varu?”
3. Viņš tiem atbildēja: “Arī es jums ko jautāšu, sakiet man:
4. vai Jāņa kristība bija no debesīm vai no cilvēkiem?”
5. Tie savā starpā sāka spriest: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kādēļ tad jūs viņam neticējāt?
6. Bet, ja teiksim: no cilvēkiem, – visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo tā ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.”
7. Un viņi atbildēja, ka nezinot, no kurienes.
8. Jēzus tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es to daru.”
9. Bet ļaudīm viņš sāka stāstīt šādu līdzību: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu un, nodevis to vīnkopjiem, aizceļoja uz ilgāku laiku.
10. Noteiktā laikā viņš sūtīja savu kalpu pie vīnkopjiem, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem, bet vīnkopji to piekāva un aizsūtīja tukšā atpakaļ.
11. Viņš sūtīja vēl otru kalpu, bet arī šo piekāvuši un pazemojuši tie aizsūtīja tukšā atpakaļ.
12. Tad viņš sūtīja vēl trešo, bet tie arī šo, smagi savainojuši, izmeta ārā.
13. Tad vīnadārza saimnieks sacīja: ko lai es daru? Es sūtīšu savu mīļoto dēlu, varbūt to viņi ņems vērā.
14. Bet vīnkopji, viņu ieraudzījuši, savā starpā sprieda: šis ir mantinieks, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu!
15. Un viņi to izmeta no vīnadārza un nonāvēja. Ko nu vīnadārza saimnieks ar tiem darīs?
16. Viņš nāks un šos vīnkopjus pazudinās, un dos vīnadārzu citiem.” Kad klausītāji to dzirdēja, tie sacīja: “Tas nedrīkst notikt.”
17. Jēzus, tos uzlūkodams, sacīja: “Kā tad jāsaprot rakstītais: akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni?
18. Ikviens, kas kritīs pār šo akmeni, sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.”
19. Rakstu mācītāji un virspriesteri tajā brīdī gribēja viņu sagūstīt, bet viņi baidījās no tautas. Tie saprata, ka šo līdzību viņš bija stāstījis par viņiem.
20. Tie viņu novēroja un nosūtīja savus izlūkus, kas izlikās par taisnīgiem, lai pieķertu viņu kādā vārdā un varētu viņu nodot pārvaldnieka varai un tiesai.
21. Un tie viņam jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu runā taisnīgi un nevērtē cilvēku pēc ārienes, bet runā un māci patiesībā Dieva ceļu.
22. Vai ir atļauts cēzaram dot nodevas vai ne?”
23. Pamanījis viņu viltību, viņš tiem sacīja:
24. “Parādiet man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts ir uz tā?” Tie sacīja: “Cēzara.”
25. Viņš tiem teica: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”
26. Un tie nespēja viņu pieķert vārdos tautas priekšā un, nobrīnījušies par viņa atbildi, apklusa.
27. Tad pienāca kādi saduķeji – tie noliedz augšāmcelšanos – un viņam jautāja:
28. “Skolotāj, Mozus mums rakstīja: ja kādam nomirst brālis, kam ir sieva, bet nav bērnu, tad lai viņš ņem sev brāļa sievu un dod savam brālim pēcnācējus. –
29. Bija septiņi brāļi, un pirmais, apņēmis sievu, nomira, būdams bez bērniem;
30 . arī otrais un trešais apprecēja viņu, tāpat pārējie līdz pat septītajam, un visi nomira, neatstādami bērnus.
32. Beigās nomira arī sieva.
33. Kuram no tiem viņa būs sieva augšāmcelšanā? Viņa taču bija sieva visiem septiņiem.”
34. Jēzus viņiem sacīja: “Šī laikmeta dēli precas un tiek precēti;
35. bet tie, kas būs cienīgi sasniegt to laikmetu un augšāmcelšanos no mirušajiem, nedz precēsies, nedz tiks precēti.
36. Tie vairs nevar nomirt, jo ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva dēli, būdami augšāmcelšanās dēli.
37. Bet, ka mirušie celsies augšām, to arī Mozus ir rādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur Kungu sauc par Ābrahāma Dievu, Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu.
38. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam visi ir dzīvi.”
39. Tad kādi rakstu mācītāji sacīja: “Skolotāj, tu labi pateici.”
40. Un neviens vairs neuzdrošinājās viņam ko jautāt.
41. Bet viņš tiem teica: “Kādēļ saka par Kristu, ka viņš ir Dāvida dēls?
42. Jo pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies man pie labās rokas,
43. līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu zem tavām kājām.
44. Tātad Dāvids sauc viņu par Kungu; kā tad viņš var būt tā dēls?”
45. Visai tautai dzirdot, viņš sacīja saviem mācekļiem:
46. “Sargieties no rakstu mācītājiem, kas grib staigāt garos tērpos un labprāt saņemt sveicienus tirgus laukumos, un ieņemt goda vietas sinagogās un mielastos.
47. Viņi aprij atraitņu namus un, lai izrādītos, ilgi lūdz Dievu – tie saņems bargāku sodu!”