Lūkas ev. 22 LTV1965
1. Un Neraudzētas maizes svētki, ko sauc Lieldienas, bija tuvu,
2. Un augstie priestep un rakstu mācītāji prātoja, kā viņu nonāvēt, jo tie bijās no ļaudīm.
3. Bet sātāns bija iegājis Jūdā, kuju sauca par Iskariotu, un kujrš bija viens no tiem divpadsmitiem.
4. Un tas nogāja un apspriedās ar augstajiem priesteriem un virsniekiem, kā viņu tiem nodotu.
5. Un tie priecājās un piesolīja viņam naudu.
6. Un viņš piekrita un sāka meklēt izdevību, lai viņu tiem nodotu, ļaudim nezinot.
7. Bet pienāca Neraudzētās maizes diena, kurā Lieldienas jērs bija kaujams,
8. Un viņš sūtija Pēteri un Jāni, sacīdams: „Eita un sataisiet Lieldienas jēru, lai to varam ēst.“
9. Un tie viņam jautāja: „Kur tu gribi, lai mēs to sataisām?“
10. Un viņš tiem sacīja: „Lūk, pilsētā ieejot, jums nāks pretī cilvēks, ūdens krūzi nesdams; eita tam pakaļ tai namā, kur tas ieiet,
11. Un sakait nama kungam: Mācītājs tevi liek jautāt, kur ir tā telpa, kur es ar saviem mācekļiem varu ēst Lieldienas jēru?
12. Un viņš jums rādīs lielu ar segām izklātu augšistabu, turpat to sataisiet.“
13. Tie nogājuši atrada, kā viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Lieldienas jēru.
14. Un kad tā stunda pienāca, tad viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar viņu.
15. Un viņš tiem sacīja: „Es esmu ļoti ilgojies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms es ciešu,
16. Jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā.“
17. Un kausu ņēmis, viņš pateicās un sacīja: „Ņemiet un dalait to savā starpā!
18. Jo es jums saku, es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi.“
19. Un maizi ņēmis, viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: „Tā ir mana miesa, kas par jums top dota. To darait mani pieminēdami!“
20. Tāpat ari kausu pēc vakarēdiena sacīdams: „Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas.
21. Bet redzi, mana nodevēja roka ir ar mani pie galda.
22. Jo Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas nolikts, tomēr vai tam cilvēkam, kas viņuļ nodod!“
23. Un tie sāka apjautāties savā starpā, kurš gan no viņienv tas esot, kas to darīšot.
24. Un tur ari ķilda cēlās viņu starpā, kuļrš no viņiem esot lielākais.
25. Un viņš tiem sacīja: „Ķēniņj valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem.
26. Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo.
27. Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.
28. Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos.
29. Un tāpēc es jums novēlu valstību, kā mans Tēvs man to novēlējis,
30. Ka jums būs ēst un dzert pie mana galda manā valstībā un sēdēt uz troņiem un tiesu spriest pār divpadsmit Israēla ciltīm.
31. Sīmani, Sīmani, redzi, sātānam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.
32. Bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!“
33. Bet tas viņam sacīja: „Kungs, es esmu gatavs ar tevi iet cietumā un nāvē.“
34. Bet viņš sacīja: „Es tev saku, Pēteri, gailis šodien vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīsreiz būsi liedzies, ka tu mani pazīsti.“
35. Un viņš tiem sacīja: „Kad es jūs sūtīju bez maka un somas un kurpēm, vai jums kā trūka?“ Un tie sacīja: „Nekā!“
36. Tad viņš tiem sacija: „Bet tagad, kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu. Un, kam nav, tas lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu.
37. Jo es jums saku, pie manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Viņš noziedzniekiem pieskaitīts. Jo, kas par mani rakstīts, tas piepildās.“
38. Bet tie sacīja: „Kungs, redzi, še ir divi zobeni.“ Un viņš tiem sacīja: „Diezgan.“
39. Un izgājis, viņš gāja pēc sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un viņa mācekļi viņam gāja līdz.
40. Un tai vietā nonācis, viņš tiem sacīja: „Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.“
41. Un viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena tālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu
42. Un sacīja: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo kausu no manis, tomēr ne mans, bet tavs prāts lai notiek!“
43. Bet eņģelis no debesīm viņam parādījās un viņu stiprināja.
44. Bet nāves baiļu pārņemts, viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.
45. Un viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām.
46. Un viņš tiem sacīja: „Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā!“
47. Un viņam vēl runājot, redzi, nāca pulks ļaužu, un viens no tiem divpadsmitiem, Jūda vārdā, gāja viņu priekšgalā un tuvojās Jēzum, lai viņu skūpstītu.
48. Bet Jēzus viņam sacīja: „Jūda, vai tu skūpstīdams nododi Cilvēka Dēlu?“
49. Un tie, kas pie viņa bija, redzēdami, kas notiek, viņam sacija: „Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?“
50. Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi.
51. Bet Jēzus atbildēja un sacija: „Diezgan! Pietiek.“ Un viņš aizkāra viņa ausi un to dziedināja.
52. Un Jēzus sacīja augstajiem priesteriem un dievnama virsniekiem un vecajiem, kas pret viņu bija sapulcējušies: „Jūs esat izgājuši kā pret slepkavu ar zobeniem un nūjām!
53. Es esmu bijis ikdienas pie jums dievnamā, un jūs savas rokas man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tumsī-bas vara.“
54. Un tie viņu saņēma un noveda augstā priestera namā Bet Pēteris sekoja no tālienes.
55. Un kad tie uvum bija sakūruši pagalma vidū un kopā sasēdušies, Pēteris apsēdās pie vīniem
56. Un kāda kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja viņu un sacīja: „Šis arī bija pie vina.“
57. Bet tas vinu aizliedza, sacīdams: „Sieva, es viņu nepazīstu.“
58. Un par mazu brīdi vēl cits, viņu redzēdams, sacīja: „Arī tu esi no viņiem.“ Bet Pēteris sacīja: „Cilvēks, es neesmu.“
59. Un pēc kādas stundas cits to apstiprināja, sacīdams: „Patiesi, arī šis ir bijis pie viņa, jo tas arī ir galilietis.“
60. Bet Pēteris sacīja: „Cilvēks, es nezinu, ko tu runā.“ Un tūliņ, viņam vēl runājot, gailis dziedāja.
61. Un tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās tā Kunga vārdu, ko tas vīnam bija sacījis: „Pirms gailis šodien dziedās, tu mani trīs reiz aizliegsi.“
62. Un ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt.
63. Bet vīri, kas Jēzu apsargāja, apmēdīja un sita viņu.
64. Un tie aizklāja viņa seju un sita viņu vaigā un vīnam vaicāja, sacīdami: „Pasaki, pravieti, kas tevi sitis?“
65. Arī daudz citu lamu tie viņam sacīja zaimodami.
66. Un kad gaisma ausa, tad tautas vecaji sapulcējās un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie veda viņu augstās tiesas priekšā
67. Un sacīja: „Ja tu esi Kristus, tad saki mums to.“ Bet viņš tiem sacīja: „Ja es jums saku, jūs neticat.
68. Bet ja es jautāju, tad jūs man neatbildat.
69. Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie visspēcīgā Dieva labās rokas.“
70. Tad visi sacīja: „Tā tad tu esi Dieva Dēls?“ Un viņš tiem sacīja: „Jūs sakāt, ka es tas esmu.“
71. Un tie sacīja: „Kādas liecības mums vēl vajaga? Jo mēs paši to esam dzirdējuši no viņa mutes.“