Lūkas ev. 22 NLB

1. Tuvojās Neraudzētās maizes svētki, saukti Pasha.

2. Virspriesteri un rakstu mācītāji meklēja iespēju, kā viņu pazudināt, bet viņi baidījās no tautas.

3. Tad sātans iegāja Jūdā, kuru sauca Iskariots, vienā no tiem divpadsmit.

4. Viņš aizgāja un sarunāja ar virspriesteriem un tempļa sardzes virsniekiem, kā viņu tiem nodot.

5. Un tie nopriecājās un savstarpēji vienojās, ka dos viņam naudu.

6. Viņš piekrita un meklēja izdevīgu brīdi, lai viņu tiem nodotu, kad nebūs klāt ļaudis.

7. Tad pienāca Neraudzētās maizes diena, kad bija jākauj Pashas jērs.

8. Un viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: “Ejiet un sagatavojiet mums Pashas mielastu, lai mēs to varētu ēst.”

9. Tie viņam jautāja: “Kur tu gribi, lai mēs to sagatavojam?”

10. Viņš sacīja: “Redzi, iegājuši pilsētā, jūs sastapsiet cilvēku, kas nes māla krūzi ar ūdeni, sekojiet viņam tajā mājā, kur viņš ieies,

11. un sakiet tās mājas saimniekam: Skolotājs jautā: kur ir tā telpa, kur varu ar saviem mācekļiem baudīt Pashas mielastu?

12. Un viņš jums ierādīs lielu iekārtotu augšistabu, tur gatavojiet mielastu.”

13. Aizgājuši viņi atrada, kā viņš tiem bija sacījis, un sagatavoja Pashas mielastu.

14. Kad tā stunda pienāca, viņš apsēdās un apustuļi līdz ar viņu.

15. Viņš tiem sacīja: “Kā es ilgojos kopā ar jums ēst šo Pashu pirms savām ciešanām,

16. jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekams tas piepildīsies Dieva valstībā.”

17. Un, paņēmis biķeri un pateicies, viņš sacīja: “Ņemiet to un sadaliet savā starpā,

18. jo es jums saku: kopš šā brīža es no vīnakoka augļiem vairs nedzeršu, tiekams nāks Dieva valstība.”

19. Paņēmis maizi un pateicies, viņš lauza to un deva viņiem, sacīdams: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota; to dariet, mani pieminēdami.”

20. Tāpat viņš ņēma arī biķeri, kad viņi bija paēduši, un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas.

21. Bet, redzi, tā cilvēka roka, kas mani nodod, ir līdzās man uz galda.

22. Jo tiešām Cilvēka Dēls aiziet, kā tas nolikts, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru viņš tiek nodots.”

23. Un viņi sāka taujāt cits citam, kurš no viņiem to grasās darīt.

24. Un viņu starpā izcēlās arī strīds, kurš no viņiem būtu uzskatāms par lielāko.

25. Bet viņš tiem sacīja: “Ķēniņi valda pār tautām; un tie, kam vara pār tām, tiek saukti par labdariem.

26. Bet jūs tā ne. Lielākais no jums lai top kā mazākais, un galvenais lai ir kā kalps!

27. Kas ir lielāks – vai tas, kas pie galda sēž, vai tas, kas kalpo? Vai gan ne tas, kas sēž pie galda? Bet es jūsu vidū esmu kalpam līdzīgs.

28. Jūs vienmēr esat palikuši kopā ar mani manos pārbaudījumos.

29. Un es jums novēlu Valstību, tāpat kā mans Tēvs to novēlēja man,

30. lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā Valstībā un sēdētu troņos, tiesādami divpadsmit Israēla ciltis.

31. Sīmani, Sīmani, redzi – sātans gribējis jūs sijāt kā kviešus.

32. Bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu būsi atgriezies, stiprini savus brāļus!”

33. Tas viņam sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar tevi doties pat cietumā un nāvē.”

34. Bet Jēzus sacīja: “Es tev saku, Pēteri, vēl gailis nebūs šodien nodziedājis, pirms tu trīs reizes noliegsi, ka mani pazīsti.”

35. Viņš tiem sacīja: “Kad es jūs sūtīju bez maka, bez somas un bez apaviem, vai jums kā trūka?” Un tie atbildēja: “Nekā.”

36. Un viņš tiem sacīja: “Bet tagad, kam ir maks, lai to ņem, tāpat arī somu, un, kam nav, tas lai pārdod drēbes un lai pērk zobenu,

37. jo es jums saku: pie manis ir jātop piepildītiem Rakstu vārdiem: viņš ir pieskaitīts noziedzniekiem. Un, kas par mani ir rakstīts, jau piepildās.”

38. Viņi sacīja: “Kungs, redzi, šeit ir divi zobeni.” Un viņš tiem sacīja: “Pietiek!”

39. Izgājis viņš, kā ieradis, devās uz Olīvkalnu, un arī mācekļi viņam sekoja.

40. Un, tajā vietā nonācis, viņš tiem sacīja: “Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.”

41. Viņš aizgāja no tiem sāņus akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu:

42. “Tēvs, ja tu gribi, ņem šo biķeri prom no manis, tomēr lai notiek nevis mana, bet tava griba.”

43. Tad viņam parādījās eņģelis no debesīm un viņu stiprināja.

44. Nāves baiļu pārņemts, viņš lūdza Dievu vēl stiprāk. Un viņa sviedri kā biezas asins lāses ritēja zemē.

45. No lūgšanas piecēlies, viņš nāca pie mācekļiem un atrada tos bēdās aizmigušus.

46. Viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.”

47. Viņam vēl runājot, redzi, nāca ļaužu pūlis, un viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda, gāja viņiem pa priekšu un tuvojās Jēzum, lai viņu skūpstītu.

48. Bet Jēzus tam sacīja: “Jūda, vai ar skūpstu tu nodod Cilvēka Dēlu?”

49. Bet tie, kas bija ap viņu, redzēdami, kas notiek, sacīja: “Kungs, vai lai cērtam ar zobenu?”

50. Un viens no viņiem cirta virspriestera kalpam un nocirta tam labo ausi.

51. Bet Jēzus sacīja: “Stājiet, pietiek!” Un, pieskāries ausij, viņš to dziedināja.

52. Tad Jēzus sacīja tiem, kas bija ieradušies pēc viņa, – virspriesteriem, tempļa sardzes virsniekiem un vecajiem: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un rungām?

53. Kad ik dienas biju ar jums templī, jūs neizstiepāt rokas pēc manis; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara.”

54. Tie viņu saņēma un ieveda augstā priestera namā. Bet Pēteris iztālēm sekoja.

55. Tad ļaudis, sakūruši ugunskuru pagalma vidū, sasēdās ap to, un Pēteris apsēdās starp viņiem.

56. Kāda kalpone ieraudzīja viņu sēžam pie uguns un, cieši ieskatījusies viņā, sacīja: “Šis arī bija kopā ar viņu.”

57. Bet tas noliedza viņu, sacīdams: “Sieviete, es viņu nepazīstu.”

58. Un pēc īsa brīža cits, viņu ieraudzījis, sacīja: “Tu arī esi no viņiem.” Bet Pēteris teica: “Cilvēk, es neesmu.”

59. Pagāja kāda stunda, un vēl kāds cits uzstāja: “Patiesi šis arī bija ar viņu, jo arī ir galilejietis.”

60. Bet Pēteris sacīja: “Cilvēk, es nesaprotu, par ko tu runā.” Un, viņam vēl runājot, pēkšņi iedziedājās gailis.

61. Kungs pagriezies uzlūkoja Pēteri, un Pēteris atcerējās Kunga vārdus, kad tas viņam sacīja: “Šodien, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.”

62. Un, izgājis ārā, viņš rūgti raudāja.

63. Vīri, kas apsargāja Jēzu, ņirgājās par viņu un sita,

64. un, aizklājuši viņam seju, tincināja: “Nu pravieto, kurš tev iesita.”

65. Un vēl visādi zaimoja viņu.

66. Kad iestājās diena, sapulcējās tautas vecajie, virspriesteri un rakstu mācītāji un aizveda viņu uz sinedriju,

67. un teica: “Ja tu esi Kristus, saki mums to.” Bet viņš tiem atbildēja: “Ja es jums to arī teikšu, jūs tam neticēsiet.

68. Un, ja es jums jautāšu, jūs man neatbildēsiet.

69. Bet no šā brīža Cilvēka Dēls sēdēs pie varenā Dieva labās rokas.”

70. Tad viņi visi jautāja: “Tātad tu esi Dieva Dēls?” Bet viņš tiem atbildēja: “Jūs sakāt, ka es tas esmu.”

71. Bet viņi sacīja: “Kāda vēl liecība mums vajadzīga? Mēs taču paši to dzirdējām no viņa mutes.”