Lūkas ev. 23 LG8

1. Un viss viņu pulks cēlās un noveda Viņu pie Pilāta,

2. Un iesāka Viņu apsūdzēt sacīdami: “Šo mēs atrodam, ka Viņš mūsu tautu sajauc un aizliedz ķeizaram nodokli dot sacīdams: Viņš esot Kristus, viens Ķēniņš.”

3. Un Pilāts Viņam vaicāja sacīdams: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēdams uz to sacīja: “Tu to saki.”

4. Bet Pilāts sacīja uz augstiem priesteriem un ļaudīm: “Es nekādas vainas neatrodu pie šā Cilvēka.”

5. Bet tie tam neatlaidīgi uzstāja un sacīja: “Viņš ļaudis skubina uz dumpi, mācīdams pa visu Jūdu zemi, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.”

6. Bet kad Pilāts to dzirdēja, tad tas vaicāja, vai Viņš esot no Galilejas?

7. Un dabūjis zināt, ka Viņš piederot apakš Hēroda tiesas, tas Viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arīdzan bija Jeruzālemē.

8. Bet kad Hērods Jēzu redzēja, tad tas tapa ļoti līksms. Jo tas jau sen labprāt Viņu gribēja redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt.

9. Un tas dažādas lietas vaicāja no Viņa. Bet Viņš tam neatbildēja nenieka.

10. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu gauži apsūdzēja.

11. Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja, un Tam krāšņu tērpu apvilka un To sūtīja atpakaļ pie Pilāta.

12. Tanī dienā Pilāts un Hērods palika par draugiem, jo iepriekš tie savā starpā bija ienaidā.

13. Un Pilāts, saaicinājis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis,

14. Uz tiem sacīja: “Jūs šo Cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis novēršot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā iztaujājis un pie tā Cilvēka neesmu atradis it nekādas vainas, par ko jūs Viņu apsūdzat;

15. Un Hērods arī nē; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis.

16. Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.”

17. Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist.

18. Bet viss pulks brēca un sacīja: “Nost ar Šo un atlaid mums Barabu!”

19. Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā.

20. Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja un gribēja Jēzu atlaist.

21. Bet tie sauca un sacīja: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!”

22. Bet viņš trešo reizi uz tiem sacīja: “Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.”

23. Bet tie tam mācās virsū ar lielu brēkšanu lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists; un viņu, kā arī augsto priesturu brēkšana uzvarēja.

24. Tad Pilāts nosprieda, lai viņu lūgšanas notiek.

25. Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu prātam.

26. Un kad Viņu aizveda, tad tie saņēma vienu no Kirenes, vārdā Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika viņam krustu, ka to nestu pēc Jēzus.

27. Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu žēloja un apraudāja.

28. Bet Jēzus uz tām atgriezās un sacīja: “Jūs Jeruzālemes meitas, neraudāt par Mani, bet raudāt pašas par sevi un par saviem bērniem.

29. Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas.

30. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums! un uz pakalniem: apklājiet mūs!

31. Jo kad to dara pie zaļa koka, kas tad vēl notiks pie sakaltuša?”

32. Bet divi citi ļauna darītāji arīdzan tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu.

33. Un kad tie nāca uz vietu, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un ļauna darītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku.

34. Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.

35. Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet virsnieki savā starpā Viņu apsmēja sacīdami: “Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzās pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais.”

36. Un arī karavīri Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa

37. Un sacīja: “Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev.”

38. Un virsraksts pār Viņu bija rakstīts ar Grieķu, Romiešu un Ebreju rakstiem: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ.

39. Bet viens no pakārtiem ļauna darītājiem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad palīdzi Sev pašam un mums.”

40. Bet otrs to aprāja un sacīja: “Un tu arīdzan nebīsties no Dieva, kas esi tanī pašā sodībā!

41. Un tomēr mums gan pareizi notiek. Jo mēs dabūjam, ko esam nopelnījuši ar saviem darbiem, bet Šis nekā ļauna nav darījis.”

42. Un viņš uz Jēzu sacīja: “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā.”

43. Un Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē!”

44. Un tas bija ap sesto stundu, tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai.

45. Un saule tapa aptumšota, un priekškars Dieva namā pārplīsa vidū pušu.

46. Un Jēzus sauca ar skaņu balsi un sacīja: “Tēvs, Es Savu garu nododu Tavās rokās.” Un to sacījis Viņš dvēseli izlaida.

47. Un kapteinis redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi, Šis ir bijis taisns Cilvēks.”

48. Un visi, kas tur klāt bija un redzēja, kas tur notika, tie sita pie krūtīm un griezās atpakaļ.

49. Bet visi Viņa mīļie stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja.

50. Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs,

51. (Šis nebija piemeties viņu padomam un darīšanai,) no Arimatijas, Jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību,

52. Šis piegājis pie Pilāta lūdza Jēzus miesas,

53. Un tās noņēma, ietina smalkā audeklī un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts.

54. Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau iesākās.

55. Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arīdzan gāja līdz un skatījās uz kapu, un kā Viņa miesas tapa noliktas.

56. Un atpakaļ griezušās tās sataisīja smaržīgas svaidāmas zāles, un sabatu tās bija klusu pēc bauslības.