Lūkas ev. 4 LG8

1. Bet Jēzus, Svēta Gara pilns, nāca atpakaļ no Jordānes un no Gara tapa vests tuksnesī.

2. Tur Viņš četrdesmit dienas no velna tapa kārdināts; un tajās dienās Viņš neko neēda, un pēc tam, kad tās bija pagājušas, tad Viņam gribējās ēst.

3. Un velns uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.”

4. Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena Dieva vārda.”

5. Un velns Viņu veda uz ļoti augstu kalnu un Tam rādīja visas pasaules valstis vienā acumirklī.

6. Un velns uz Viņu sacīja: “Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tā man ir nodota, un kam es gribu, tam es to dodu.

7. Kad Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.”

8. Un Jēzus tam atbildēja sacīdams: “Atkāpies no Manis sātan, jo stāv rakstīts: tev būs pielūgt To Kungu, savu Dievu, un Viņam vien kalpot.”

9. Un tas Viņu veda uz Jeruzālemi, un Viņu cēla Dieva nama jumta galā un sacīja uz Viņu: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies no šejienes zemē.

10. Jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, Tevi pasargāt,

11. Un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.”

12. Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ir sacīts: tev To Kungu, savu Dievu, nebūs kārdināt.”

13. Un velns visu savu kārdināšanu beidzis, no Viņa atstājās līdz savam laikam.

14. Un Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtēju zemi.

15. Un Viņš mācīja viņu sinagogās un tapa slavēts no visiem.

16. Un Viņš nāca uz Nacareti, kur bija audzināts, un pēc Sava ieraduma sabatā iegāja sinagogā, un Viņš pacēlās lasīt.

17. Un Viņam deva pravieša Jesajas grāmatu, un grāmatu atvēris, Viņš atrada to vietu, kur bija rakstīts:

18. “Tā Kunga gars ir pār Mani, tāpēc Viņš Mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, tos, kam sagrauztas sirdis, dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu, un akliem gaismu, salauztos palaist vaļā,

19. Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu.”

20. Un grāmatu aiztaisījis, Viņš to deva sulainim un apsēdās. Un visi, kas tur bija sinagogā, savas acis meta uz Viņu.

21. Un Viņš iesāka uz tiem sacīt: “Šodien šis raksts ir piepildīts jūsu ausīs.”

22. Un visi Viņam deva liecību un brīnījās par tādiem žēlastības vārdiem, kas no Viņa mutes izgāja, un sacīja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?”

23. Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs laikam gan uz Mani sacīsiet šo sakāmu vārdu: ārsts, dziedini pats sevi! Visu, ko esam dzirdējuši, kā noticis Kapernaumā, to dari arī še Savā tēva pilsētā.”

24. Un Viņš sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens pravietis nav pieņemts savā tēva pilsētā.

25. Bet tiešām, Es jums saku: Daudz atraitņu bija Elijas laikā iekš Israēla, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, ka liels bads uzgāja visai zemei.

26. Un Elija nekļuva sūtīts pie neviena no viņiem, kā vien pie atraitnes uz Sareptu Sidonijā.

27. Un daudz spitālīgu bija pravieša Elišas laikā iekš Israēla, un neviens no tiem netapa šķīstīts, kā vien Naēmans no Sīrijas.”

28. Un to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni.

29. Un cēlušies Viņu izstūma no pilsētas ārā un veda uz kalna malu, kur viņu pilsēta stāvēja, ka Viņu nogāztu zemē.

30. Un caur viņu vidu iedams Viņš aizgāja.

31. Un Viņš nogāja uz Kapernaumu, Galilejas pilsētu, un tos mācīja sabatos,

32. Un tie ļoti brīnījās par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.

33. Un tur sinagogā bija viens cilvēks, tam bija nešķīsta velna gars, un tas brēca stiprā balsī

34. Sacīdams: “Laid! Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.”

35. Un Jēzus to apdraudēja sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un velns to raustīja viņu vidū un izgāja no tā, tam neko ļauna nepadarījis.

36. Un izbailes uznāca visiem un tie runāja savā starpā sacīdami: “Kas tas par vārdu? Jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstiem gariem, un tie atstājās.”

37. Un Viņa slava izgāja pa visu apkārtēju zemi.

38. Un cēlies no sinagogas, Viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievas māte gulēja ar grūtu drudzi, un tie viņas dēļ To lūdza.

39. Un Viņš galvgalā pie tās piestājies apdraudēja drudzi un tas no tās atstājās; un tā tūdaļ cēlās un viņiem kalpoja.

40. Un kad saule bija nogājusi, tad visi, kam bija neveseli ar dažādām sērgām, tos noveda pie Viņa; un Viņš ikkatram no tiem rokas uzlika un tos dziedināja.

41. Un tur arī velni no daudziem atstājās, brēkdami un sacīdami: “Tu esi Kristus, Dieva Dēls!” Un Viņš tos apdraudēja un tiem neļāva teikt, ka tie zināja, Viņu esam Kristu.

42. Un gaismai austot Viņš iziedams gāja uz tuksnesi. Un ļaudis Viņu meklēja un pie Viņa nogāja un Viņu turēja, lai no tiem neaizietu.

43. Un Viņš uz tiem sacīja: “Arī citām pilsētām Man pienākas sludināt Dieva valstības evaņģēliju, jo tāpēc Es esmu sūtīts.”

44. Un Viņš sludināja Galilejas sinagogās.