Lūkas ev. 4 RT65

1. Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, aizgāja no Jordānas

2. un garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts. Šinīs dienās Viņš nekā nebija ēdis, un, kad tās bija pagājušas, Viņam gribējās ēst.

3. Tad velns Viņu uzrunāja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi."

4. Bet Jēzus viņam atbildēja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien."

5. Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis.

6. Un velns Viņam sacīja: "Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot.

7. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs."

8. Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: "Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot."

9. Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzālemi un nostatīja Viņu Tempļa jumta galā un sacīja Viņam: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties no šejienes lejā.

10. Jo stāv rakstīts: Viņš dos Saviem eņģeļiem pavēli Tevis dēļ pasargāt Tevi,

11. un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi."

12. Bet Jēzus viņam atbildēdams sacīja: "Ir sacīts: tev nebūs Dievu, savu Kungu, kārdināt."

13. Un velns, visu savu kārdināšanu izbeidzis, atstāja Viņu līdz turpmākam laikam.

14. Bet Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtni.

15. Un Viņš mācīja viņu sinagogās, un visi Viņu slavēja.

16. Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu.

17. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, Viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts:

18. "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā

19. un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu."

20. Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu.

21. Un Viņš iesāka uz tiem runāt: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts."

22. Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: "Vai šis nav Jāzepa dēls?"

23. Bet Viņš tiem sacīja: "Jūs katrā ziņā Man sacīsit šo sakāmo vārdu: ārsts, dziedini pats Sevi! Visu, ko esam dzirdējuši notiekam Kapernaumā, to dari arī šeit Savā tēvu zemē."

24. Bet Viņš teica: "Tiešām Es jums saku: neviens pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē.

25. Jo patiesi Es jums saku: daudz atraitņu bija Israēla zemē Elijas dienās, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi,

26. tomēr Ēlija netapa ne pie vienas sūtīts kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā.

27. Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans."

28. Un, to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni

29. un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē.

30. Bet Viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja.

31. Un Viņš nogāja uz Kapernaumu, pilsētu Galilejā, un tos mācīja sabatā.

32. Un viņi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.

33. Bet tur sinagogā bija cilvēks, kam bija nešķīsts gars, tas sāka stiprā balsī saukt:

34. "Vai, kas mums ar Tevi, Jēzu Nacarieti? Vai esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, kas Tu esi - Dieva Svētais."

35. Bet Jēzus viņu apdraudēja, sacīdams: "Ciet klusu un izej no tā." Un ļaunais gars to nogāza zemē viņu vidū un izgāja no viņa, nekā ļauna nenodarījis.

36. Tad izbailes pārņēma visus, un viņi sacīja cits citam: "Kas tas par vārdu, kura varā un spēkā Viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie aiziet?"

37. Un Viņa slava izplatījās pa visu apkārtējo zemi.

38. Bet, cēlies no sinagogas, Viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja slima smagā drudzī, un viņas dēļ tie Viņu lūdza.

39. Viņš tai piegāja klāt, pārliecās pār to un apsauca drudzi, un tas to atstāja. Un viņa tanī pašā brīdī uzcēlās un tiem kalpoja.

40. Saulei norietot, visi, kam bija kādi neveseli ar visdažādākām kaitēm, bija tos atveduši pie Viņa. Bet Viņš ikvienam no tiem uzlika rokas un tos dziedināja.

41. Arī ļaunie gari daudzus atstāja, kliegdami un saukdami: "Tu esi Dieva Dēls!" Bet Viņš tos apsauca un neļāva runāt, jo tie zināja, ka Viņš ir Kristus.

42. Bet, gaismai austot, Viņš iziedams aizgāja uz tuksnesi. Bet ļaudis Viņu meklēja un nogāja pie Viņa un gribēja Viņu aizturēt, lai Tas viņus neatstātu.

43. Bet Viņš tiem sacīja: "Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts."

44. Un Viņš sludināja Jūdejas sinagogās.