Lūkas ev. 5 NLB
1. Un notika, kad ļaužu pūlis pie viņa spiedās, lai dzirdētu Dieva vārdu, tad viņš, stāvēdams Gennēsaretes ezera krastā,
2. ieraudzīja divas laivas ezera malā; un zvejnieki, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus.
3. Iekāpis laivā, kas piederēja Sīmanim, viņš lūdza tam atirt laivu mazliet no krasta; apsēdies viņš no laivas mācīja ļaudis.
4. Beidzis runāt, viņš teica Sīmanim: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.”
5. Sīmanis atbildēja: “Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.”
6. Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa.
7. Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima.
8. To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.”
9. Sīmani un visus, kas bija ar viņu, bija pārņēmušas bailes lielā zivju loma dēļ;
10. arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa darbabiedri. Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.”
11. Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam.
12. Kad viņš bija vienā pilsētā, kāds viscaur spitālīgs vīrs, Jēzu ieraudzījis, krita uz sava vaiga un lūdza viņu, sacīdams: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt.”
13. Jēzus izstiepa roku un pieskārās tam, sacīdams: “Es gribu, topi šķīsts.” Un tūlīt spitālība no tā pazuda.
14. Un viņš tam piekodināja nevienam to nestāstīt un teica: “Noej un rādies priesterim un upurē par savu šķīstīšanu, kā to Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.”
15. Runas par viņu izplatījās arvien vairāk, un liels ļaužu pūlis sapulcējās, lai dzirdētu viņu un tiktu dziedināti no savām slimībām.
16. Bet viņš pats bieži nogāja nomaļās vietās un lūdza Dievu.
17. Kādu dienu viņš mācīja un turpat sēdēja arī farizeji un bauslības mācītāji, kas bija sanākuši no visiem Galilejas un Jūdejas ciemiem, kā arī no Jeruzālemes. Un Kunga spēks bija Jēzum, lai viņš dziedinātu.
18. Un, redzi, vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija paralizēts, un tie mēģināja viņu ienest un nolikt viņa priekšā.
19. Ļaužu pūļa dēļ neatraduši iespēju to ienest, viņi uzkāpa uz jumta un caur griestiem nolaida to ar visu gultu pašā vidū Jēzum priekšā.
20. Un, redzēdams viņu ticību, viņš teica: “Cilvēk, tavi grēki tev ir piedoti.”
21. Rakstu mācītāji un farizeji, spriezdami savā starpā, sacīja: “Kas šis ir, kas runā zaimus? Kas var grēkus piedot kā vien Dievs?”
22. Jēzus, nomanījis viņu domas, tiem atbildēja: “Ko jūs prātojat savās sirdīs?
23. Kas ir vieglāk – sacīt: tavi grēki tev piedoti, – vai sacīt: celies un staigā! –
24. Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.”
25. Un, tūdaļ viņu acu priekšā piecēlies, tas paņēma gultu, kurā bija gulējis, un aizgāja uz savām mājām, Dievu slavēdams.
26. Visus pārņēma milzīgs izbrīns, un tie slavēja Dievu; baiļu pilni tie runāja: “Mēs šodien esam redzējuši brīnumainas lietas.”
27. Pēc tam Jēzus aizgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, sēžam pie muitnīcas, un tam sacīja: “Seko man!”
28. Tas, visu atstājis, cēlās un sekoja viņam.
29. Tad Levijs rīkoja viņam lielu mielastu savā namā, un liels pulks muitnieku un citu ļaužu bija pie viena galda kopā ar viņiem.
30. Bet farizeji un viņu rakstu mācītāji sāka kurnēt pret viņa mācekļiem: “Kādēļ jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?”
31. Jēzus tiem atbildēja: “Veseliem ārsta nevajag, bet gan slimajiem.
32. Nevis taisnos es esmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.”
33. Tad tie viņam sacīja: “Jāņa mācekļi bieži gavē un lūdz – tāpat arī farizeju mācekļi, bet tavējie ēd un dzer.”
34. Jēzus tiem sacīja: “Jūs nevarat likt kāzu viesiem gavēt, kamēr līgavainis ir kopā ar tiem.
35. Nāks dienas, kad līgavainis tiks no tiem atņemts, tajās dienās tie gavēs.”
36. Un viņš stāstīja tiem līdzību: “Neviens neņem ielāpu no jaunām drēbēm, lai to uzšūtu vecām; citādi tas jaunās saplēsīs, bet ar vecajām jaunais ielāps nesaderēs.
37. Un neviens arī nelej jaunu vīnu vecos ādas maisos, citādi jaunais vīns maisus saplēsīs un izlīs, un arī maisi būs pagalam.
38. Bet jaunais vīns lejams jaunos maisos, tad tie abi saglabājas.
39. Un neviens, kas vecu vīnu baudījis, negribēs jauno. Viņš sacīs: vecais vīns ir labs.”