Lūkas ev. 6 LG8

1. Un notikās otrā sabatā pēc Pashā svētkiem, Viņam caur labību ejot, ka Viņa mācekļi vārpas plūca un ēda, ar rokām tās izberzdami.

2. Bet kādi no farizejiem uz tiem sacīja: “Kāpēc jūs dariet, ko sabatos darīt nav brīv?”

3. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis līdz ar tiem, kas pie viņa bija?

4. Ka tas ir iegājis Dieva namā un Dievam noliktās maizes ņēmis un ēdis un devis arī tiem, kas pie viņa bija, kādas ēst nevienam nav brīv kā vien priesteriem.”

5. Un Viņš uz tiem sacīja: “Cilvēka Dēls ir Kungs arī par sabatu.”

6. Bet atkal citā sabatā Viņam sinagogā ejot un mācot notikās, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija nokaltusi.

7. Bet rakstu mācītāji un farizeji uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā nedziedinās, ka atrastu vainas pie Viņa.

8. Bet Tas viņu domas nomanīja un sacīja uz cilvēku, kam nokaltusī roka bija: “Celies un stājies šeit vidū!” Un tas cēlās un nostājās.

9. Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Es jums ko vaicāšu: vai ir brīv sabatā labu darīt, vai ļaunu darīt, dzīvību glābt vai maitāt?”

10. Un tos visapkārt uzlūkojis, Viņš uz cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas tā darīja; un viņa roka tam atkal tapa vesela, itin kā otra.

11. Un tie tapa trakuma pilni un sarunājās savā starpā, ko Jēzum darīt.

12. Bet notikās tanīs dienās, ka Viņš izgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš palika cauru nakti Dieva pielūgšanā.

13. Un kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš arī nosauca par apustuļiem:

14. Sīmani, kuru Viņš arī nosauca par Pēteri, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu un Jāni, Filipu un Bartolomeju,

15. Mateju un Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani, kas ir nosaukts par Zelotu,

16. Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdasu Iskariotu, kas palika par nodevēju.

17. Un ar tiem zemē nokāpis Viņš stāvēja klajā vietā, un Viņa mācekļu draudze un liels pulks ļaužu no visas Jūdu zemes un Jeruzālemes un no Tirus un Sidonas jūrmalas bija nākuši, Viņu dzirdēt un tapt dziedināti no savām sērgām,

18. Arī tie, kas tapa mocīti no nešķīstiem gariem, - un tie tapa darīti veseli.

19. Un visi ļaudis meklēja Viņu aizskart, jo spēks izgāja no Viņa un Viņš visus dziedināja.

20. Un Savas acis uz Saviem mācekļiem pacēlis, Viņš sacīja: “Svētīgi esat jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība.

21. Svētīgi esat, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Svētīgi esat, kas tagad raudāt, jo jūs smiesities.

22. Svētīgi esat, kad cilvēki jūs ienīst, un kad tie jūs izslēgs un lamās un jūsu vārdu kā ļaunu atmetīs Cilvēka Dēla dēļ.

23. Priecājaties tanī dienā un dejiet, jo redzi jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi darījuši praviešiem.

24. Bet, ak vai jums, bagātiem, jo jums jau (ir) sava alga!

25. Ak vai jums, kas esat paēduši, jo jūs izsalksiet! Ak vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs noskumsities un raudāsiet!

26. Ak vai jums, kad visi cilvēki labu par jums runā, jo tāpat viņu tēvi darījuši viltīgiem praviešiem.

27. Bet Es saku jums, kas dzirdat: mīliet savus ienaidniekus; dariet labu tiem, kas jūs ienīst.

28. Svētījiet tos, kas jūs nolād; lūdziet par tiem, kas jūs apkaitina.

29. Tam, kas tev vaigā sit vienā pusē, tam sniedz arī otru; un tam, kas tavu mēteli ņem, tam arī neliedz svārkus.

30. Bet dod ikkatram, kas tevi lūdz; Un no tā, kas atņem jūsu mantu, neatprasi tās atpakaļ.

31. Un tāpat kā jūs gribat, lai citi ļaudis jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.

32. Un kad mīlējāt tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Jo grēcinieki arīdzan mīl tos, kas viņus mīl.

33. Un kad labu dariet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Jo grēcinieki to dara tāpat.

34. Un kad aizdodat tiem, no kā cerējat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to pašu atdabū.

35. Bet mīlējiet savus ienaidniekus un dariet labu un aizdodiet, neko negaidīdami pretī, un tad jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Tā Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgiem un ļauniem.

36. Tāpēc esiet žēlīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlīgs.

37. Netiesājiet, tad jūs netapsiet tiesāti; nepazudinājiet, tad jūs netapsiet pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots.

38. Dodiet, tad jums taps dots: pilns, saspaidīts, sakratīts un pār pārim ejams mērs jums taps iedots jūsu klēpī; jo ar mēru, ar ko jūs mērojiet, jums taps atmērots.”

39. Viņš tiem arī sacīja vienu līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai tie abi nekritīs bedrē?

40. Māceklis nav augstāks pār savu mācītāju: kad māceklis ir kā viņa mācītājs, tad viņš ir pilnīgs.

41. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā paša acī tu nenomani?

42. Jeb, kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid brāli, es skabargu no tavas acs gribu izvilkt, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, vispirms izvelc baļķi no savas acs, un tad pielūko, kā tu skabargu no sava brāļa acs vari izvilkt.

43. Jo tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz nelāga koks, kas nes labus augļus.

44. Ikkatrs koks top pazīts pēc saviem augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem.

45. Labs cilvēks no savas labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunas sirds mantas izdod ļaunu. Jo no sirds pilnības mute runā.

46. Bet ko jūs Mani saucat: Kungs! Kungs! un nedarāt, ko Es saku?

47. Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara, - Es jums rādīšu, kam viņš līdzināms.

48. Tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku taisīdams dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi gadījās, tad straume lauzās uz ēku, bet viņu nespēja kustināt, jo tā bija uzlikta uz klints.

49. Bet kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes bez pamata; un straume lauzās un ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela.”