Lūkas ev. 6 LTV1965
1. Un notika kādā sabatā, viņam caur labību ejot, viņa mācekļi plūca vārpas un ēda, ar rokām tās berzdami.
2. Bet kādi no farizējiem tiem sacīja: „Kam jūs darāt to, kas sabatā darīt aizliegts?“
3. Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: „Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis un tie, kas pie viņa bija?
4. Ka tas ir iegājis Dieva namā un ir ņēmis un ēdis skatāmās maizes un devis arī tiem, kas bija pie viņa, lai gan vienīgi priesteriem bija atļauts tās ēst?“
5. Un viņš tiem sacīja: „Cilvēka Dēls ir kungs ari par sabatu.“
6. Bet atkal dtā sabatā viņam sinagogā ejot un mācot, notikās, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija pamirusi.
7. Bet rakstu mācītāji un farizēji uz viņu glūnēja, vai viņš sabatā nedziedinās, lai atrastu iemeslu viņu apsūdzēt.
8. Bet viņš nomanīja viņu domas un sacīja uz cilvēku, kam roka bija pamirusi. „Celies un stājies šeit vidū!“ Un tas cēlās un nostājās.
9. Tad Jēzus sacīja: „Es jums ko vaicāšu: Vai ir brīv sabatā labu darīt, vai laimu: dzīvību glābt vai maitāt?“
10. Un visus viņus uzlūkojis, viņš uz slimo sacīja: „Izstiep savu roku!“ Un tas to darīja, un viņa roka tapa vesela.
11. Tad tie saskaitās līdz ārprātam un sarunājās savā starpā, ko varētu nodarīt Jēzum.
12. Bet notika tanīs dienās, ka viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.
13. Un kad gaisma ausa, tad viņš sasauca savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus viņš nosauca par apustuļiem:
14. Sīmani, kūpi viņš nosauca par Pēteri, viņa brāļi Andreju, Jēkabu, Jāni, Filipu un Bartolomeju,
15. Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zelotu,
16. Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas vēlāk kļuva par nodevēju.
17. Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums no visas Jūdejas un Jeruzālemes, kā arī no Tiras un Sidonas jūrmalas, kas bija sanākuši viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām.
18. Arī tie, kas bija ļaunu garu apsēsti, tapa veseli.
19. Un visi ļaudis mēģināja viņam pieskarties, jo spēks izgāja no viņa, un viņš visus darīja veselus.
20. Bet viņš, pacēlis savas acis uz saviem mācekļiem, sacīja: „Svētīgi jūs nabagi, jo ļums pieder Dieva valstība!
21. Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities!
22. Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ.
23. Priecājieties viņā dienā un dejiet, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem.
24. Bet vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga!
25. Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!
26. Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem.
27. Bet jums, saviem klausītājiem, es saku: Mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst,
28. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina.
29. Kas tevi sit vienā vaigā, tam pasniedz ari otru, kas ņem tavu mēteli, tam neliedz arī savus svārkus.
30. Katram lūdzējam dod un neatprasi savu mantu no tā, kas tev to atņem,
31. Un kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem.
32. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Ir grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl.
33. Un ja jūs saviem labdariem darāt labu, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki dara to pašu.
34. Un ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to atdabūtu.
35. Bet mīliet savus ienaidniekus un darait labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela, un jūs būsit Visaugstākā bērni; jo viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.
36. Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.
37. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudinājiet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots.
38. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.“
39. Viņš tiem ari sacīja līdzību: „Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē?
40. Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs.
41. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā paša acī tu nepamani?
42. Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša aci tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs.
43. Jo tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz tas ir nelāga koks, kas nes labus augļus.
44. Ikkatru koku pazīst no viņa augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes nedz vīnogas no dadžiem.
45. Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā.
46. Ko jūs mani saucat: Kungs, Kungs! bet nedarāt, ko es saku?
47. Ikviens, kas pie manis nāk un manus vārdus dzird un dara, —es jums rādīšu, kam viņš līdzināms.
48. Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints.
49. Bet kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes, bez pamata; un kad ūdeņi tai lauzās virsū, tad ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela.“