Lūkas ev. 7 LG8

1. Kad nu Viņš ļaudīm dzirdot visus Savus vārdus bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaumā.

2. Bet kāda virsnieka kalps, kuru tas cienīja, gulēja slims uz miršanu.

3. Bet kad tas par Jēzu dzirdēja, tad tas nosūtīja pie Viņa Jūdu vecajus, un Viņu lūdza, lai nāktu, viņa kalpam palīdzēt.

4. Un pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza sacīdami: “Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi.”

5. Jo viņš mīļo mūsu tautu un mums ir uztaisījis šo sinagogu.

6. Un Jēzus gāja tiem līdz; bet kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks draugus pie Viņa sūtīja, Tam sacīdams: “Kungs, nepūlējies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāci apakš mana jumta.

7. Tāpēc arī pats sevi neesmu turējis cienīgu pie Tevis nākt; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps taps vesels.

8. Jo arī es esmu cilvēks, apakš valdīšanas stāvēdams, un apakš manis ir karavīri, un es saku šim: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.”

9. Bet Jēzus to dzirdējis, par viņu brīnījās un atgriezdamies sacīja uz ļaudīm, kas Viņam sekoja: “Es jums saku: tādu ticību neesmu atradis pat iekš Israēla.”

10. Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies uz māju atrada vājo kalpu veselu.

11. Un pēc tam notikās, ka Viņš gāja uz vienu pilsētu ar vārdu Naīne, un daudz no Viņa mācekļiem gāja līdz un daudz ļaužu.

12. Bet kad Viņš tuvu pie pilsētas vārtiem bija nācis, lūk, tad iznesa vienu mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz.

13. Un to redzējis Tas Kungs par to iežēlojās un uz to sacīja: “Neraudi!”

14. Un piegājis aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku, celies augšā.”

15. Un mironis cēlās sēdus un iesāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei.

16. Un bailība uzgāja visiem, un tie teica Dievu sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.”

17. Un šī slava no Viņa izpaudās pa visu Jūdu zemi un visapkārt.

18. Un Jānim viņa mācekļi pasludināja par visām šīm lietām.

19. Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus sacīdams: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?”

20. Bet tie vīri pie Viņa nogājuši sacīja: “Jānis Kristītājs, mūs pie Tevis sūtījis sacīdams: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?”

21. Bet tanī pašā stundā Viņš daudz darīja veselus no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudz akliem Viņš dāvināja gaismu.

22. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ejat un atsakāt Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši, ka akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi top uzmodināti, nabagiem prieka vārds top sludināts;

23. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājās.”

24. Un Jāņa vēstnešiem aizejot, Viņš iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko esat izgājuši tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba?

25. Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai cilvēku, mīkstās drēbēs apģērbtu? Redzi, tie, kas dārgās drānās un kārībā dzīvo, ir ķēniņu namos.

26. Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas arī augstāks nekā pravietis.

27. Šis ir, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kas Tavu ceļu sataisīs Tavā priekšā.

28. Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks pār Jāni, Kristītāju; bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks pār viņu.”

29. Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, un muitnieki apliecināja, ka Dievs taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristību.

30. Bet farizeji un bauslības mācītāji Dieva padomu par sevis pašiem ir iznīcinājuši, nelikdamies no viņa kristīties.

31. Bet Tas Kungs sacīja: “Kam šās cilts ļaudis līdzināšu, un kam tie ir līdzinājami?

32. Tie ir līdzinājami bērniem, kas sēž tirgus (laukumā), un viens otram uzsauc un saka: mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši.

33. Jo Jānis Kristītājs, ir nācis, nedz maizi ēzdams nedz vīnu dzerdams, un jūs sakāt: viņam ir velns.

34. Cilvēka Dēls ir nācis, ēd un dzer, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir rijējs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.

35. Un gudrība top taisnota no visiem viņas bērniem.”

36. Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, ka Viņš pie tā ēstu, un Viņš farizeja namā iegājis apsēdās.

37. Un redzi, tanī pilsētā viena sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš farizeja namā pie galda sēžot, atnesa akmens trauciņu ar svaidāmo eļļu,

38. Un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slapināt Viņa kājas ar savām asarām, un ar saviem galvas matiem nožāvēja un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu.

39. Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams sacīja pats pie sevis: “Kad Šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī tāda sieva, kas Viņu aizskar, jo tā ir grēciniece.”

40. Un Jēzus atbildēdams uz to sacīja: “Sīmani, Man tev kas jāsaka;” viņš atbildēja: “Mācītāj, saki.”

41. Jēzus sacīja: “Vienam naudas aizdevējam bija divi parādnieki; viens tam bija parādā piecsimt grašus, un otrs piecdesmit.

42. Kad nu tie nespēja atdot, tad viņš abiem diviem atlaida. Kurš tad no tiem, saki jel, to vairāk mīlēs?”

43. Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš uz to sacīja: “Tu pareizi esi spriedis.”

44. Un pagriezies pret sievu Viņš uz Sīmani sacīja: “Vai tu šo sievu redzi? Es esmu nācis tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis priekš Manām kājām, bet šī ar savām asarām Manas kājas slapinājusi un ar saviem galvas matiem nožāvējusi.

45. Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr tā ir iekšā nākusi, nav mitējusies Manas kājas skūpstīt.

46. Ar eļļu tu neesi svaidījis Manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas.

47. Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz ir mīlējusi; bet kam maz top piedots, tas mīl maz.”

48. Un Viņš uz to sacīja: “Tev tavi grēki piedoti.”

49. Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, iesāka pie sevis pašiem sacīt: “Kas Tas tāds, kas arī grēkus piedod?”

50. Bet Viņš uz sievu sacīja: “Tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru.”