Lūkas ev. 7 NLB

1. Kad Jēzus beidza runāt uz ļaudīm, viņš iegāja Kapernaumā.

2. Tur kāda centuriona kalps, kas tam bija dārgs, gulēja slims uz miršanu.

3. Izdzirdējis par Jēzu, tas nosūtīja pie viņa jūdu vecajos ar lūgumu, lai viņš nāk un glābj viņa kalpu.

4. Ieradušies pie Jēzus, tie viņu dedzīgi lūdza, sacīdami: “Viņš ir tā cienīgs, ka tu viņam palīdzi.

5. Viņš mīl mūsu tautu un ir uzcēlis mums sinagogu.”

6. Un Jēzus devās ar tiem ceļā. Kad viņš vairs nebija tālu no tā nama, centurions sūtīja pretī savus draugus, likdams sacīt: “Kungs, nenopūlies! Es neesmu tā cienīgs, ka tu ienāc manā namā.

7. Tādēļ es arī neturēju sevi par cienīgu nākt pie tevis. Bet dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts.

8. Arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.”

9. To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās par viņu un, pagriezies pret ļaužu pūli, kas viņam sekoja, teica: “Es jums saku: tādu ticību es neesmu atradis pat Israēlā.”

10. Un tie, kas bija sūtīti, atgriezās mājās un atrada slimo kalpu veselu.

11. Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis.

12. Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku.

13. Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!”

14. Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!”

15. Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei.

16. Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.”

17. Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu.

18. Un Jānim to visu pavēstīja viņa mācekļi. Pieaicinājis divus no saviem mācekļiem, Jānis

19. sūtīja pie Kunga, likdams jautāt: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai lai citu gaidām?”

20. Un vīri, pie viņa atnākuši, sacīja: “Jānis Kristītājs sūta mūs pie tevis un jautā: vai tu esi tas, kam jānāk, vai lai citu gaidām?”

21. Tobrīd Jēzus daudzus dziedināja no slimībām, kaitēm un ļauniem gariem un daudziem akliem dāvāja redzi.

22. Un viņš tiem atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim, ko skatījāt un dzirdējāt: akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.

23. Un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.”

24. Kad Jāņa vēstneši bija aizgājuši, viņš sāka ļaudīm runāt par Jāni: “Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai niedri, ko vējš šūpo?

25. Ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai cilvēku, ģērbtu smalkās drēbēs? Redzi, tie, kam ir dārgas drēbes un kas mīt greznībā, tie ir ķēniņu pilīs.

26. Tiešām, ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai pravieti? Patiesi es jums saku: pat vairāk nekā pravieti.

27. Viņš ir tas, par ko ir rakstīts: redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas tev ceļu sagatavos tavā priekšā. –

28. Es jums saku: starp dzimušajiem no sievietēm nav neviena lielāka par Jāni. Bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.”

29. Un visa tauta, pat muitnieki, ieklausījās un apliecināja, ka Dievs ir taisns, pieņemdami Jāņa kristību,

30. bet farizeji un likuma zinātāji nonicināja Dieva padomu, nepieņemdami Jāņa kristību.

31. “Kam tad lai es pielīdzinu šīs paaudzes cilvēkus, un kam tie ir līdzīgi?

32. Tie pielīdzināmi bērniem, kas sēž tirgus laukumā un cits citam sauc: mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt, mēs dziedājām raudu dziesmu, un jūs neraudājāt.

33. Atnāca Jānis Kristītājs, viņš nedz maizi ēda, nedz vīnu dzēra, un jūs sakāt: viņā ir dēmons.

34. Atnāca Cilvēka Dēls, viņš ēd un dzer, un jūs sakāt: redzi, izēdājs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.

35. Un gudrību attaisno visi tās bērni.”

36. Kāds farizejs lūdza viņu, lai viņš pie tā ēstu; un, farizeja namā iegājis, viņš apsēdās.

37. Un, redzi, tajā pilsētā kāda sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka viņš ir farizeja namā, atnesa alabastra trauciņu ar smaržīgu svaidāmo eļļu

38. un nostājās aiz Jēzus, krita pie viņa kājām un raudādama sāka ar savām asarām slacīt viņa kājas un ar saviem matiem tās žāvēt, un skūpstīja viņa kājas un iezieda ar svaidāmo eļļu.

39. Farizejs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, pie sevis noteica: “Ja šis būtu pravietis, tad pazītu gan, kas un kāda ir šī sieviete, kas viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece.”

40. Un Jēzus, vērsies pie viņa, sacīja: “Sīmani, man tev kas sakāms.” Un tas sacīja: “Saki, Skolotāj!” –

41. “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs – piecdesmit.

42. Kad neviens no tiem nespēja parādu atdot, viņš abiem to atlaida. Kurš no tiem viņu vairāk mīlēs?”

43. Sīmanis atbildēja: “Es domāju – tas, kam tika vairāk atlaists.” Jēzus sacīja: “Tu pareizi spried.”

44. Un, pagriezies pret sievieti, viņš Sīmanim teica: “Vai redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, tu man kāju mazgāšanai ūdeni nedevi, bet viņa manas kājas ar asarām slacīja un ar matiem tās susināja.

45. Tu mani nenoskūpstīji, bet viņa, kopš te esmu ienācis, nemitējas skūpstīt manas kājas.

46. Manu galvu ar eļļu tu neesi svaidījis, bet viņa ar smaržīgo eļļu svaidīja manas kājas.

47. Es tev saku, viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl.”

48. Un viņš tai teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.”

49. Un tie, kas bija pie galda, savā starpā runāja: “Kas viņš tāds, ka pat grēkus piedod?”

50. Bet sievietei viņš sacīja: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!”