Lūkas ev. 8 LG8

1. Un pēc tam notikās, ka Viņš staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams un sludinādams par Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa,

2. Un kādas sievas, kas bija dziedinātas no ļauniem gariem un vājībām, Marija, saucama Magdalēna, no kuras septiņi velni bija izgājuši,

3. Un Joanna, Hēroda nama uzrauga, Kuzas, sieva, un Zuzanna un daudz citas sievas, kas no sava padoma Viņam kalpoja.

4. Bet kad daudz ļaudis bija sanākuši un no visām pilsētām pie Viņa gāja, tad Viņš sacīja caur līdzību:

5. “Sējējs izgāja, savu sēklu sēt; un sējot cita krita ceļmalā un tapa samīta, un putni apakš debess to apēda.

6. Un cita krita uz akmeni, un uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma.

7. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca.

8. Un cita krita uz labu zemi, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”

9. Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja: ko nozīmē šī līdzība?

10. Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet citiem caur līdzību, ka tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.

11. Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva Vārds.

12. Bet kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem Vārdu no viņu sirdīm, lai netic un netop svēti.

13. Bet kas uz akmens, ir tie: kad tie Vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un kārdināšanas laikā tie atkāpjās.

14. Bet kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird, bet tomēr noiet un dodas uz zūdīšanos un bagātību un pasaules kārību, un noslāpst un nenes nekādus augļus.

15. Bet kas labā zemē, ir tie, kas Vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami iekš paciešanas.

16. Un sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku nedz to liek apakš galda, bet to liek uz lukturi, lai tie, kas nāk iekšā, gaismu redz.

17. Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaps zināms un nenāks gaismā.

18. Tāpēc pielūkojiet, kā jūs dzirdat! Jo kam ir, tam taps dots, un kam nav, no tā arī tas taps atņemts, ko tur par savu.”

19. Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa, un nevarēja Viņam klāt tikt ļaužu dēļ.

20. Un Viņam ziņu deva un sacīja: “Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.”

21. Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.”

22. Un notikās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā, un uz tiem sacīja: “Ejam pāri uz otru ezera malu,” un tie stūma no malas.

23. Un kad tie gāja ar laivu, tad Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti ar viļņiem un bija lielās bēdās.

24. Un pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja sacīdami: “Mācītāj, Mācītāj, mēs grimstam!” Bet Viņš pacēlās un apdraudēja vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika it rāmi.

25. Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Bet tie bīdamies brīnījās savā starpā sacīdami: “Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie Viņam paklausa.”

26. Un tie cēlās pāri uz Gadariešu tiesu, kas ir Galilejai pretī.

27. Un Viņam pie malas izejot kāds vīrs no pilsētas sastapa, kas jau ilgi bija velnu apsēsts, un neapvilka drēbes, un nestāvēja mājā, bet kapos.

28. Šis, Jēzu redzēdams, brēca un krita zemē Viņa priekšā un sacīja ar stipru balsi: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Tā Visuaugstākā Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani!”

29. Jo Viņš nešķīstam garam pavēlēja, atstāties no cilvēka, jo tas viņu jau ilgu laiku bija plosījis, un viņš ar ķēdēm un saitēm tapa saistīts un tapa apsargāts, bet saites saraustījis, viņš no velna tapa dzīts uz tuksnesi.

30. Un Jēzus tam jautāja sacīdams: “Kā tev vārds?” Un viņš sacīja: “Leģions,” jo daudz velni iekš tā bija iegājuši

31. Un tie Viņam lūdza, lai tiem nepavēlētu bezdibenī nokāpt.

32. Bet tur bija liels cūku ganāmpulks ganos uz kalna, un tie Viņu lūdza, ka Viņš tiem atļautu ieiet cūkās. Un Viņš tiem atļāva.

33. Un velni no cilvēka atstājušies iegāja cūkās, un ganāmpulks no kraujas nogāzās ezerā un noslīka.

34. Bet gani redzējuši, kas notika, aizbēga, un nogājuši to pasludināja pilsētā un ciemos.

35. Bet tie izgāja, to notikumu redzēt, un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kā velni bija atstājušies, apģērbtu un prātīgu pie Jēzus kājām sēžam, un tie bijās.

36. Un arī tie, kas to bija redzējuši, pasludināja viņiem, kā velna apsēstais tapis pestīts.

37. Un viss ļaužu pulks no Gadariešu tiesas Viņu lūdza, ka no tiem aizietu, jo tie no lielām bailēm bija pārņemti, un Viņš kāpa laivā un griezās atpakaļ.

38. Bet vīrs, no kā velni bija atstājušies, Viņu ļoti lūdza, ka pie Viņa varētu palikt, bet Jēzus to atlaida sacīdams:

39. “Griezies atpakaļ uz savām mājām un izteic, kādas lielas lietas Dievs tev ir darījis.” Un tas nogāja pa visu pilsētu, pasludinādams, kādas lielas lietas Jēzus tam bija darījis.

40. Un notikās, kad Jēzus atpakaļ nāca, tad ļaudis Viņu uzņēma, jo tur bija daudz, kas uz Viņu gaidīja.

41. Un redzi, tur nāca kāds vīrs, Jaīrus vārdā, un tas bija sinagogas priekšnieks, un viņš Jēzum pie kājām krizdams lūdza, ka nāktu viņa namā.

42. Jo tam bija viena vienīga meita ap divpadsmit gadiem, un tā bija uz miršanu. Un Viņam ejot ļaudis spiedās virsū.

43. Un viena sieva, pie divpadsmit gadiem sirgusi ar asiņošanu, kas visu savu padomu bija izdevusi ārstiem un nevarējusi tapt dziedināta no neviena,

44. Piegājusi no aizmugures aizskāra Viņa drēbes vīli, un tūdaļ viņas asins skriešana nostājās.

45. Un Jēzus sacīja: “Kas Mani aizskāris?” Un kad visi liedzās, tad Pēteris un tie, kas pie Viņa bija, sacīja: “Kungs, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež, un Tu saki: kas Mani aizskāris?”

46. Bet Jēzus sacīja: “Mani kāds ir aizskāris; jo Es esmu manījis, ka spēks no Manis izgājis.”

47. Bet sieva, redzēdama, ka to nevarēja slēpt, nāca drebēdama un metās ceļos priekš Viņa un Viņam izteica priekš visiem ļaudīm, kādas vainas dēļ tā Viņu bija aizskārusi, un ka tā tūdaļ bija palikusi vesela.

48. Bet Viņš uz to sacīja: “Turi drošu prātu, Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi; ej ar mieru!”

49. Un Viņam vēl tā runājot, viens no sinagogas priekšnieka saimes nāca, uz šo sacīdams: “Tava meita ir nomirusi, neapgrūtini Mācītāju.”

50. Bet Jēzus to dzirdējis tam atbildēja sacīdams: “Nebīsties, tici tikai, un viņa taps glābta.”

51. Un namā iegājis, Viņš nevienu nelaida iekšā, kā vien Pēteri un Jēkabu un Jāni un meitas tēvu un māti.

52. Bet visi raudāja un to nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, tā nav mirusi, bet tikai guļ.”

53. Un tie Viņu apsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi.

54. Bet visus izdzinis, Viņš satvēra viņas roku, sauca un sacīja: “Meitiņa, celies augšā!”

55. Un viņas dvēsele atgriezās, un tā tūdaļ uzcēlās; un Viņš pavēlēja, tai dot ēst.

56. Un viņas vecāki iztrūcinājās. Bet Viņš tiem pavēlēja, nevienam to nesacīt, kas bija noticis.