Lūkas ev. 8 RT65
1. Pēc tam notika, ka Viņš staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa,
2. kā arī dažas sievas, kuras Viņš bija dziedinājis no ļauniem gariem un vājībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļauni gari,
3. un Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva, Zuzanna un daudz citu sievu, kas no sava padoma Viņam gādāja uzturu.
4. Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā:
5. "Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda.
6. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma.
7. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca.
8. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus." To sacījis, Viņš sauca: "Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!"
9. Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot?
10. Bet Viņš sacīja: "Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.
11. Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds.
12. Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti.
13. Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas.
14. Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus.
15. Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.
16. Un, sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku, nedz to liek apakš gultas, bet to liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu.
17. Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā.
18. Tāpēc pielūkojiet, kā jūs klausāties! Jo, kam ir, tam dos, un, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu."
19. Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa un nevarēja Viņam klāt tikt ļaužu dēļ.
20. Un Viņam deva ziņu un sacīja: "Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt."
21. Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara."
22. Un gadījās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sacīja: "Dosimies pāri uz otru ezera malu." Un tie nocēlās no malas.
23. Bet, tiem braucot, Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās.
24. Un, pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja, sacīdami: "Kungs, Kungs, mēs grimstam!" Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika rāmi.
25. Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: "Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?"
26. Un tie pārcēlās uz geraziešu novadu, kas atrodas Galilejai iepretī.
27. Kad Viņš izkāpa malā, Viņam nāca no pilsētas pretī kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts; jau ilgu laiku viņš nebija apģērbis drēbes un viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs.
28. Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās Viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: "Ko Tu gribi no manis, Jēzu, Tu visuaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani."
29. Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku, jo tas bieži bija viņu plosījis, un, kaut gan to bija sējuši važām un dzelžiem un turējuši zem uzraudzības, tas tomēr bija važas pārrāvis, un ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi.
30. Tad Jēzus viņam jautāja: "Kā tevi sauc?" Viņš sacīja: "Leģions." Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši.
31. Tie Viņu lūdza, lai Viņš tiem nepavēlētu nobraukt bezdibenī.
32. Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna. Un ļaunie gari Viņu lūdza, lai atļaujot tiem ieiet cūkās - un Viņš tiem to atļāva.
33. Un ļaunie gari, no cilvēka izgājuši, iegāja cūkās, un ganāmais pulks nogāzās no kalna ezerā un noslīka.
34. Kad gani redzēja notikušo, tie aizbēga un stāstīja par to pilsētā un ciemos.
35. Un ļaudis izgāja notikušo redzēt un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura ļaunie gari bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un viņi izbijās.
36. Un arī tie, kas to bija redzējuši, atstāstīja viņiem, kā apsēstais bija tapis dziedināts.
37. Un visi geraziešu apgabala iedzīvotāji lūdza Viņu aiziet no viņiem, jo lielas bailes tos bija pārņēmušas. Un Viņš iekāpa laivā un griezās atpakaļ.
38. Bet vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza atļaut tam palikt pie Viņa. Bet Jēzus to atlaida, sacīdams:
39. "Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis." Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.
40. Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis Viņu saņēma, jo visi Viņu gaidīja.
41. Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā,
42. jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu.
43. Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt,
44. piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās.
45. Bet Jēzus jautāja: "Kas Mani ir aizskāris?" Un, kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: "Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež."
46. Bet Jēzus sacīja: "Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis."
47. Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela.
48. Bet Viņš tai sacīja: "Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!"
49. Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: "Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju."
50. Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: "Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta."
51. Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti.
52. Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: "Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ."
53. Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi,
54. bet Viņš satvēra tās roku un sauca: "Meitiņ, celies augšā!"
55. Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un Viņš pavēlēja tai dot ēst.
56. Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet Viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.