Lūkas ev. 9 LG8

1. Un Savus divpadsmit mācekļus sasaucis, Viņš tiem deva varu un spēku pār visiem velniem, un sērgas dziedināt.

2. Un Viņš tos sūtīja, Dieva valstību sludināt un vājus darīt veselus:

3. Un Viņš uz tiem sacīja: “Neņemat neko līdz uz ceļu, nedz zizli, nedz kulīti, nedz maizi, nedz naudu, un lai nevienam no jums nav divi svārki.

4. Un kurā mājā jūs ieiesiet, tur paliekat, un no turienes ejat tālāk.

5. Un kas jūs neuzņems, - tad iziedami no pilsētas nokratāt arī pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.”

6. Bet tie izgājuši pārstaigāja visas pilsētas visur evaņģēliju sludinādami un dziedinādami.

7. Bet Hērods, kas ceturto zemes tiesu valdīja, dzirdēja visas lietas, kas caur Viņu notika, un nezināja, ko domāt, tāpēc ka citi runāja, ka Jānis no miroņiem esot augšāmcēlies;

8. Bet citi, ka Elija esot parādījies; bet citi, ka viens no pirmajiem praviešiem esot augšāmcēlies.

9. Un Hērods sacīja: “Es Jānim galvu esmu nocirtis, bet kas šis tāds, par ko es tādas lietas dzirdu?” Un tas meklēja, Viņu redzēt.

10. Un apustuļi atgriezušies Viņam teica, kādas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma līdz un aizgāja savrup uz kādu tukšu vietu pie pilsētas, vārdā Betsaida.

11. Bet ļaudis, to nomanīdami, sekoja Viņam, un Viņš tos pieņēmis runāja ar tiem par Dieva valstību; un kam dziedināšanas vajadzēja, tos Viņš darīja veselus.

12. Bet vakars jau metās, un tie divpadsmit piegājuši uz Viņu sacīja: “Atlaid ļaudis, ka tie nogājuši apkārtējos miestos un ciemos mājas vietu dabū un maizi atrod; jo mēs šeit esam tukšā vietā.”

13. Bet Viņš uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis vien, ja mēs citur nogājuši barību nepirksim priekš visiem šiem ļaudīm.”

14. Jo tur bija kādi piectūkstoš vīri. Bet Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Liekat viņiem apsēsties pa kārtām, pa piecdesmitiem.”

15. Un tie tā darīja un lika visiem apsēsties.

16. Bet, piecas maizes un divas zivis ņēmis, Viņš skatījās uz debesi, tās svētīja un pārlauza, un deva mācekļiem, lai ļaudīm ceļ priekšā.

17. Un tie visi ēda un paēda; un salasīja druskas, kas tiem bija atlikušas, divpadsmit kurvjus.

18. Un notikās, kad Viņš viens pats Dievu lūdza, tad mācekļi pie Viņa piegāja; un Viņš tiem vaicāja sacīdams: “Ko ļaudis saka, Mani esam?”

19. Bet tie atbildēdami sacīja: “Jānis Kristītājs; un citi, ka viens no veciem praviešiem esot augšāmcēlies.”

20. Bet Viņš uz tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam?” Bet Pēteris atbildēdams sacīja: “Tu esi Tas Dieva Kristus.”

21. Bet viņš tiem stipri aizliedza, lai nevienam nesaka,

22. Sacīdams: “Cilvēka Dēlam būs daudz ciest un tapt atmestam no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā uzmodinātam.”

23. Un Viņš uz visiem sacīja: “Ja kāds grib sekot Man, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ikdienas un seko Man.

24. Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs; un kam sava dzīvība Manis dēļ zūd, tas to izglābs.

25. Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš samanto visu pasauli, bet pats pazūd jeb iet bojā?

26. Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas, tā paša dēļ Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un svēto eņģeļu godībā.

27. Bet Es jums tiešām saku: ir kādi no tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, kamēr Dieva valstību redzēs.”

28. Un notikās kādas astoņas dienas pēc šiem vārdiem, tad Viņš ņēma līdz Pēteri un Jāni un Jēkabu, un uzkāpa uz kalnu, Dievu lūgt.

29. Un Viņam lūdzot, Viņa vaigs palika citāds un Viņa drēbes spoži baltas kā zibens.

30. Un redzi, divi vīri ar Viņu runāja, tie bija Mozus un Elija.

31. Tie parādījās iekš godības un runāja par Viņa galu, ko Viņam bija piepildīt Jeruzālemē.

32. Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, bet uzmodušies tie redzēja Viņa godību un divus vīrus pie Viņa stāvam.

33. Un notikās, kad tie no Viņa šķīrās, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: “Kungs, šeit mums labi, lai taisām trīs būdas, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam;” - un viņš nezināja, ko viņš runāja.

34. Un tam šo runājot, padebesis nāca un viņus apēnoja, bet tie izbijās, kad padebesis viņus apklāja.

35. Un balss nāca no padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, To jums būs klausīt.”

36. Un kad balss atskanēja, tad Jēzus atradās viens pats. Un tie cieta klusu un nesacīja nevienam tanīs dienās nekā no tā, ko bija redzējuši.

37. Un notikās otrā dienā, kad tie no kalna nāca zemē, tad Viņu sastapa daudz ļaužu.

38. Un redzi, kāds vīrs no ļaudīm brēca sacīdams: “Mācītāj, es Tev lūdzu, skaties uz manu dēlu, jo tas ir mans vienpiedzimušais,

39. Un redzi, gars to sagrābj, un tas piepeši brēc, un viņš to plosa līdz putām un tikai grūti no tā šķirās, to novārdzinādams.

40. Un es Taviem mācekļiem esmu lūdzis, ka tie to izdzītu, bet tie nespēja.”

41. Un Jēzus atbildēdams sacīja: “Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es pie jums būšu un jūs panesīšu? Atved savu dēlu šurp.”

42. Un tam atnākot velns to plosīja un raustīja: bet Jēzus nešķīsto garu apdraudēja un darīja bērnu veselu un atdeva viņa tēvam.

43. Bet visi iztrūcinājās par augsto Dieva godību. Un kad visi brīnījās par visu, ko Jēzus bija darījis, tad Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem:

44. “Liekat jūs šos vārdus savās ausīs, jo Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās.”

45. Bet tie šo vārdu nesaprata, un tas tiem bija apslēpts, ka tie to nesamanīja, un tie bijās Viņu vaicāt par šo vārdu.

46. Un viņu starpā tādas domas cēlās, kurš no viņiem esot lielākais.

47. Bet Jēzus viņu sirds domas redzēdams, ņēma vienu bērnu un to nostādīja Savā priekšā,

48. Un uz tiem sacīja: “Ja kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; un ja kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. Jo kurš jūsu starpā ir mazākais, tas būs liels.”

49. Bet Jānis atbildēdams sacīja: “Kungs, mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, un tam esam lieguši, jo viņš nestaigā ar mums.”

50. Un Jēzus uz to sacīja: “Neliedziet, jo kas nav pret mums, tas ir ar mums.”

51. Un notikās, kad Viņa paaugstināšanas laiks bija klāt, tad Viņš Savu vaigu grieza, iet uz Jeruzālemi

52. Un Viņš nosūtīja vēstnešus Savā priekšā. Un ejot tie iegāja kādā Samarijas ciemā, sataisīt mājas vietu Viņam.

53. Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņš bija apņēmies, iet uz Jeruzālemi.

54. Un Viņa mācekļi, Jēkabs un Jānis, to redzēdami sacīja: “Kungs, vai Tu gribi, tad mēs sacīsim, lai uguns krīt no debess un tos sadedzina, itin kā arī Elija darījis?”

55. Bet Viņš atgriezdamies tos aprāja un sacīja: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?

56. Jo Cilvēka Dēls nav nācis, cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” Un tie gāja uz citu miestu.

57. Un notikās tiem noejot, kāds uz ceļa uz Viņu sacīja: “Kungs, es Tev sekošu, lai kur vien Tu dotos.”

58. Un Jēzus uz to sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur Savu galvu nolikt.”

59. Un Viņš uz citu sacīja: “Seko Man!” Bet tas sacīja: “Kungs, atļauj man vispirms noiet, savu tēvu aprakt.”

60. Bet Jēzus uz to sacīja: “Lai miroņi aprok savus miroņus, bet tu ej un pasludini Dieva valstību.”

61. Un cits sacīja: “Kungs, es Tev sekošu, bet atļauj man vispirms no tiem atvadīties, kas ir manā namā.”

62. Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens neder Dieva valstībā, kas savu roku pieliek pie arkla un skatās atpakaļ.”