Marka ev. 12 NLB

1. Viņš sāka uz tiem runāt līdzībās: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats devās svešumā.

2. Kad nāca laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem kalpu, lai tas saņemtu daļu no vīnadārza augļiem.

3. Bet viņi to sagūstīja un sasita, un sūtīja prom tukšā.

4. Tad viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; arī viņu tie piekāva un pazemoja.

5. Un viņš sūtīja vēl citu, un to viņi nonāvēja. Un vēl daudzus citus – dažus tie piekāva, bet citus nonāvēja.

6. Viņam vēl bija palicis mīļotais dēls; to viņš sūtīja pēdējo, sacīdams: no mana dēla tie taču kaunēsies.

7. Bet vīnkopji sacīja cits uz citu: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu, tad mantojums piederēs mums.

8. Un tie viņu sagrāba un nonāvēja, un izmeta ārā no vīnadārza.

9. Ko nu vīnadārza saimnieks darīs? Viņš nāks un nonāvēs vīnkopjus un izdos vīnadārzu citiem.

10. Vai tad jūs neesat lasījuši Rakstos? – Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni;

11. tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs.”

12. Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm. Tie noprata, ka viņš šo līdzību bija stāstījis par viņiem. Un, viņu atstājuši, tie aizgāja.

13. Un tie sūtīja pie viņa dažus farizejus un Hēroda piekritējus, lai tie viņu pieķertu kādā vārdā.

14. Tie nāca un viņam sacīja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess un negribi nevienam izdabāt, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni, bet māci patiesi Dieva ceļu. Vai ir atļauts cēzaram dot nodevas vai ne? Vai lai dodam vai nedodam?”

15. Zinādams, ka tie izliekas, viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani izaicināt? Dodiet man vienu denāriju, es gribu to redzēt.”

16. Tie to pasniedza. Un viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un kā uzraksts?” Un tie atbildēja: “Cēzara.”

17. Tad Jēzus tiem sacīja: “Dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie brīnījās par viņu.

18. Un saduķeji, kas noliedza augšāmcelšanos, nāca pie viņa un viņu izjautāja:

19. “Skolotāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kādam mirst brālis un atstāj sievu bez bērna, tad lai viņa brālis apņem šo sievu un dod pēcnācējus savam brālim.

20. Bija septiņi brāļi; pirmais apņēma sievu un mirstot neatstāja pēcnācējus.

21. Otrais viņu apņēma un nomira, arī neatstādams pēcnācējus; un tāpat trešais.

22. Neviens no tiem septiņiem neatstāja pēcnācējus. Beigās nomira arī sieva.

23. Tad nu augšāmcelšanās dienā, kad tie celsies augšā, kuram no tiem šī sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi sieva.”

24. Un Jēzus tiem atbildēja: “Vai ne tādēļ jūs maldāties, ka nepazīstat ne Rakstus, ne Dieva spēku?

25. Kad tie celsies augšām no mirušajiem, tie nedz precēs, nedz tiks precēti, bet būs kā eņģeļi debesīs.

26. Bet par mirušajiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie ērkšķu krūma viņu uzrunāja: es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs, un Jēkaba Dievs? –

27. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Jūs stipri maldāties.”

28. Kāds rakstu mācītājs pienācis klausījās viņus strīdamies. Dzirdēdams, cik viņš tiem labi atbild, tas jautāja viņam: “Kurš bauslis ir augstākais?”

29. Jēzus atbildēja: “Augstākais ir: klausies, Israēl, Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.

30. Un mīli Kungu, savu Dievu, no visas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku.

31. Otrs ir šis: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Par šiem augstāka baušļa nav.”

32. Rakstu mācītājs viņam sacīja: “Pareizi, Skolotāj, tas ir tiesa, ko tu sacīji: viņš ir vienīgais, un cita nav kā vien viņš;

33. un: to mīlēt no visas sirds un ar visu prātu, un ar visu spēku un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir vairāk nekā visi sadedzināmie un citi upuri.”

34. Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, viņam sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neuzdrošinājās viņu izjautāt.

35. Mācīdams templī, Jēzus runāja: “Kādēļ rakstu mācītāji saka, ka Kristus ir Dāvida dēls?

36. Pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu.

37. Pats Dāvids sauc viņu par Kungu; kā viņš var būt Dāvida dēls?” Un lielais ļaužu pūlis viņā labprāt klausījās.

38. Un viņš mācīdams runāja: “Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk garos tērpos staigāt un tirgus laukumos tikt sveicinātiem,

39. un sinagogās un mielastos ieņemt goda vietas.

40. Tie aprij atraitņu namus un, lai izrādītos, ilgi lūdz Dievu – tie saņems bargāku sodu!”

41. Un Jēzus, sēdēdams iepretim ziedojumu traukam, vēroja, kā ļaudis met naudu traukā. Daudzi bagātie meta daudz.

42. Bet nāca nabadzīga atraitne un iemeta divas artavas – tas ir viens kvadrants.

43. Un, pieaicinājis savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: šī nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi pārējie, kas meta ziedojumu traukā.

44. Jo tie visi ir ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa no savas trūcības ziedoja visu, kas tai bija, – visu savu iztiku.”