Marka ev. 4 LTV1965
1. Un viņš atkal sāka mācīt pie jūras. Un daudz ļaužu pie viņa sapulcējās, tā ka viņš iekāpa laivā un apsēdās. Viņš bija uz jūras, un visi ļaudis stāvēja jūrmalā.
2. Un viņš tiem daudz mācīja līdzībās un savā mācībā uz tiem sacīja:
3. „Klausaities: Raugi, sējējs izgāja sēt.
4. Un notika, sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda.
5. Un dta krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes.
6. Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes.
7. Un dta krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus.
8. Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga uri augtin auga, un i cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtskārtigi.“
9. Un viņš sacīja: „Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.“
10. Un kad viņš bija viens pats, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie viņa, viņam vaicāja par līdzībām.
11. Un viņš uz tiem sacīja: „Jums ir dots Dieva valstības noslēpums; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek līdzībās,
12. Ka tie redzēdami redz un neno-mana, un dzirdēdami dzird un nesaprot; ka tie neatgriežas un neiegūst piedošanu.“
13. Un viņš uz tiem saka: „Jūs šo līdzību nesaprotat, kā tad jūs sapratīsit visas citas līdzības?
14. Sējējs sēj vārdu.
15. Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, pie kujriem, kad tie to ir dzirdējuši, tūdaļ nāk sātans un noņem viņu sirdīs sēto vārdu.
16. Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku.
17. Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas.
18. Un, kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas vārdu dzird,
19. Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetas un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs.
20. Un labā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un pieņem un augļus nes, trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtskārtigus.“
21. Un viņš uz tiem sacīja: „Vai sveci iededzina, lai to liktu apakš pūra vai zem gultas? Vai ne tāpēc, lai to liek lukturī?
22. Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms.
23. Ja kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.“
24. Un viņš tiem sacīja: „Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jus mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt.
25. Jo, kam ir, tam dos; un kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.“
26. Un viņš sacīja: „Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē
27. Un gul un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana.
28. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedu-šus graudus vārpā.
29. Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.“
30. Un viņš sacīja: „Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim?
31. Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes,
32. Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var lizdas taisīt.“
33. Un daudzās tādās līdzībās viņš uz tiem vārdu runāja, tā ka tie to varēja klausīties.
34. Bet bez līdzībām viņš uz tiem neko nerunāja; bet saviem mācekļiem viņš visu īpaši izskaidroja.
35. Un viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: „Pārcelsimies uz viņu malu.“
36. Un ļaudis atlaiduši, tie viņu ņēma līdz, tā ka viņš laivā bija, un citas laivas bija pie viņa.
37. Un liela vētra cēlrās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu.
38. Un viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie viņu modina un saka uz viņu: „Mācītāj, vai tu nebēdā, ka eimam bojā?“
39. Un uzmodies viņš apsauca vēju un sacīja uz jūpu: „Klusu, mierā!“ Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.
40. Un viņš uz tiem sacīja: „Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?“
41. Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: „Kas tas tāds, ka pat vējš un jūŗa tam paklausa?“