Marka ev. 5 LG8

1. Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā.

2. Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapa kādu cilvēku no kapiem ar nešķīstu garu;

3. Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt.

4. Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja valdīt.

5. Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams.

6. Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un pielūdza Viņu,

7. Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!”

8. Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.”

9. Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.”

10. Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu.

11. Bet tur pie kalna bija liels cūku pulks ganos.

12. Un visi velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.”

13. Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divi tūkstoši) un noslīka jūrā.

14. Un cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis.

15. Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam leģions bija; un tie izbijās.

16. Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam no velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.

17. Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot.

18. Un kad Viņš kāpa laivā, tad velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt.

19. Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.”

20. Un tas nogāja un sāka sludināt Dekapolē, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.

21. Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā.

22. Un redzi, tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām,

23. Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: “Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.”

24. Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam sekoja un Viņu spieda.

25. Un tur bija sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu.

26. Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet sērga bija vēl niknāka palikusi.

27. Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes.

28. Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.”

29. Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka ir dziedināta no savas slimības.

30. Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās un uz ļaudīm sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?”

31. Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris?”

32. Un Viņš skatījās apkārt, lai ieraudzītu viņu, kas to bija izdarījusi.

33. Bet sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu patiesību izteica.

34. Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.”

35. Viņam to vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāca un sacīja: “Tava meita jau nomirusi, ko tu Mācītāju vēl apgrūtini.”

36. Bet Jēzus dzirdēja vārdus, ko tie teica, Viņš sacīja uz sinagogas priekšnieku: “Nebīsties, tikai tici!”

37. Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.

38. Un Viņš nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam.

39. Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: “Ko jūs dariet troksni un raudiet? Bērns nav miris, bet guļ.”

40. Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur bērns gulēja.

41. Un Viņš satvēra bērna roku un sacīja uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņa, Es tev saku, celies augšā!”

42. Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos.

43. Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.