Marka ev. 6 LG8

1. Un Viņš no turienes izgāja un nāca Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz.

2. Un kad sabats nāca, Viņš iesāka sinagogā mācīt. Un daudzi Viņu dzirdēdami izbrīnījās un sacīja: “No kurienes nāk šī gudrība? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un ka tādi brīnumi notiek caur Viņa rokām?

3. Vai Viņš nav amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa.

4. Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un pie saviem radiem un savās mājās.”

5. Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja.

6. Un Viņš brīnījās par viņu neticību un pārstaigāja ciemus, visapkārt mācīdams.

7. Un Viņš aicināja divpadsmit un iesāka tos izsūtīt pa diviem un tiem deva varu pār nešķīstiem gariem,

8. Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā;

9. Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus.

10. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat.

11. Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.”

12. Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem.

13. Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus.

14. Un ķēniņš Hērods to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.”

15. Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no praviešiem.”

16. Bet Hērods to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kuram es nocirtu galvu, tas no miroņiem ir uzmodināts.”

17. Jo pats Hērods bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas dēļ; jo viņš to bija precējis.

18. Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.”

19. Bet Hērodija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut, bet nevarēja;

20. Jo Hērods Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja.

21. Tad pienāca piemērota diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā dzīres taisīja saviem lieliem kungiem, virsniekiem un Galilejas augstākajiem vīriem.

22. Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.”

23. Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.”

24. Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.”

25. Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa Kristītāja galvu.”

26. Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņš negribēja viņai to liegt.

27. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest.

28. Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei.

29. Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.

30. Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko viņi bija darījuši un ko viņi bija mācījuši.

31. Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.

32. Un viņi laivā devās savrup uz kādu tukšu malu.

33. Un ļaudis redzēja ka viņi aizbrauca, un daudzi Viņu pazina un skrēja turp kājām no visām pilsētām. Un atnāca tur pa priekšu un sapulcējās pie Viņa.

34. Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt.

35. Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz beigsies.

36. Atlaid tos, ka tie var noiet pa apkārtējām sētām un ciemiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.”

37. Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst. ” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?”

38. Bet Viņš uz tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt.” Un tie uzzinājuši sacīja: “Piecas un divas zivis.”

39. Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties.

40. Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem.

41. Un Viņš ņēma piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī divas zivis Viņš visiem izdalīja.

42. Un tie visi ēda un paēda,

43. Un salasīja divpadsmit pilnus kurvjus no druskām un no zivīm.

44. Un vīru, kas bija ēduši no maizēm, bija pie piectūkstošiem.

45. Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un pa priekšu pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu.

46. Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt.

47. Un kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.

48. Un redzēdams tos braucot nomocītus esam, jo vējš tiem bija pretī, Viņš ap nakts ceturto sardzes stundu pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām.

49. Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās.

50. Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: “Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!”

51. Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās.

52. Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta.

53. Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes zemi un laida tur pie malas.

54. Un kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis tūdaļ pazina Viņu,

55. Un skrēja pa visu apkārtni un iesāka vājos uz gultām šurp un vest turp, kur tie dzirdēja Viņu esam.

56. Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie neveselos nolika uz tirgus laukumiem un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa dziedināti.