Marka ev. 6 NLB

1. Un viņš no turienes aizgāja un devās uz savu tēvzemi, un mācekļi gāja viņam līdzi.

2. Kad pienāca sabats, viņš sāka sinagogā mācīt, un daudzi, viņu dzirdēdami, brīnījās un runāja: “No kurienes viņam tas? Kas tā par gudrību, kas viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur viņa rokām?

3. Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba, Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis? Vai viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tā viņi apgrēkojās viņa dēļ.

4. Tad Jēzus tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk godāts kā savā tēvu zemē, savos rados un savā namā.”

5. Un viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu, vien, rokas uzlicis, dziedināja dažus slimos.

6. Viņš bija izbrīnīts par viņu neticību. Viņš mācīdams pārstaigāja apkārtnes ciemus.

7. Tad viņš aicināja divpadsmit mācekļus un, sūtīdams viņus pa divi, deva tiem varu pār nešķīstiem gariem.

8. Un viņš tiem piekodināja neko neņemt līdzi ceļā kā vien spieķi, nedz maizi, nedz somu, nedz vara naudu jostā,

9. bet apaut apavus un nevilkt divus svārkus mugurā.

10. Un viņš tiem sacīja: “Kur jūs ieiesiet kādā namā, tur arī palieciet, līdz jūs no turienes aizejat.

11. Bet, ja kādā vietā jūs neuzņems un neuzklausīs, tad, aiziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām viņiem par liecību.”

12. Un tie aizgāja un sludināja, lai ļaudis atgriežas no grēkiem.

13. Un tie izdzina daudz dēmonu, svaidīja daudz slimo ar eļļu un tos dziedināja.

14. To izdzirdēja arī ķēniņš Hērods, jo Jēzus vārds jau bija kļuvis pazīstams. Un ļaudis arī runāja, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušajiem un tādēļ brīnumi notiek caur viņu.

15. Citi runāja, ka viņš ir Elija, un vēl citi runāja, ka pravietis, kā viens no mūsu praviešiem.

16. Bet Hērods, to dzirdējis, teica: “Jānis, kam es liku nocirst galvu, ir augšāmcēlies.”

17. Hērods bija licis Jāni sagrābt un apcietināt Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, kuru Hērods bija apprecējis,

18. jo Jānis Hērodam mēdza atgādināt: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.”

19. Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nonāvēt, bet nevarēja,

20. jo Hērods baidījās no Jāņa, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un saudzēja viņu. Lai gan Jāņa runas viņu mulsināja, viņš tomēr labprāt viņā klausījās.

21. Nāca izdevīgs brīdis, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstmaņiem rīkoja Galilejā dzīres.

22. Kad Hērodijas meita ienāca un dejoja, viņa ļoti iepatikās Hērodam un arī tiem, kas sēdēja līdzās pie galda. Ķēniņš meitenei teica: “Lūdz no manis visu, ko vien gribi, un es tev to došu.”

23. Un viņš tai zvērēja: “Lai ko tu man lūgtu, es tev došu, līdz pat pusei no manas ķēniņvalsts.”

24. Viņa, ārā izgājusi, jautāja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Tā viņai sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.”

25. Un, steigšus piegājusi pie ķēniņa, viņa lūdza: “Es gribu, lai tu man tūlīt dod uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.”

26. Ķēniņš sadrūma, bet dotā zvēresta un klātesošo dēļ nespēja tai atteikt

27. un tūlīt sūtīja bendi un pavēlēja atnest Jāņa Kristītāja galvu. Tas, aizgājis uz cietumu, nocirta viņam galvu

28. un atnesa to uz paplātes, iedeva meitenei, un meitene to atdeva savai mātei.

29. Kad Jāņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca un paņēma viņa līķi un ielika to kapenēs.

30. Tad apustuļi sapulcējās pie Jēzus un pavēstīja viņam visu, ko bija darījuši un mācījuši.

31. Un viņš tiem sacīja: “Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties,” – jo daudzi nāca un gāja, tā ka tiem nebija pat laika paēst.

32. Un viņi laivā aizīrās uz kādu nomaļu vietu.

33. Daudzi redzēja viņus aizbraucam un tos pazina, un saskrēja no visiem ciemiem, un nonāca galā pirmie.

34. Jēzus, izkāpis krastā, ieraudzīja lielo ļaužu pūli un sirdī iežēlojās par tiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana. Un viņš tos daudz mācīja.

35. Bija jau vēla stunda, kad mācekļi, pie viņa piegājuši, sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un ir jau vēls,

36. atlaid tos, ka tie, nogājuši apkārtējās sētās un ciemos, pirktu sev ēdamo.”

37. Bet viņš tiem atbildēja: “Dodiet jūs viņiem ēst!” Tad viņi jautāja: “Vai lai ejam un pērkam maizi par divi simti denārijiem un dodam tiem ēst?”

38. Tad viņš tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejiet raudzīt!” Un uzzinājuši tie sacīja: “Piecas un divas zivis.”

39. Un viņš visiem lika pa pulkiem nomesties zaļajā zālē.

40. Un tie nometās pulciņos pa simt un pa piecdesmit.

41. Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai viņi liktu tiem priekšā, un arī tās divas zivis viņš visiem sadalīja.

42. Un visi paēda un bija sāti.

43. Un tie salasīja divpadsmit pilnus grozus ar maizes gabaliem,

44. un paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru.

45. Un tūlīt viņš lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri otrā krastā uz Bētsaīdu, kamēr viņš pats atlaistu ļaužu pūli.

46. Un, tos atlaidis, viņš uzkāpa kalnā Dievu lūgt.

47. Un, vakaram pienākot, laiva bija jūras vidū un viņš viens pats krastā.

48. Un, redzēdams viņus nopūlamies airējot, jo vējš bija pretī, viņš ap ceturto nakts sardzes maiņu nāca pie tiem pa jūras virsu un gribēja tiem iet garām.

49. Tad, ieraudzījuši viņu pa jūras virsu staigājam, tie domāja, ka tas ir spoks, un sāka kliegt,

50. jo visi viņu ieraudzīja un ļoti izbijās. Bet viņš tūlīt tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, es tas esmu; nebīstieties!”

51. Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš norima; un tie bija pagalam satricināti,

52. jo nebija sapratuši par tām maizēm, un viņu sirds vēl bija nocietināta.

53. Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē un piestāja krastā.

54. Viņiem no laivas izkāpjot, ļaudis tūdaļ viņu pazina

55. un, apskrējuši visu apvidu, sāka nest slimos nestuvēs uz vietu, kur tie dzirdēja viņu esam.

56. Un, kur vien viņš iegāja kādā ciemā vai pilsētā, vai laukos, tur tie neveselos izlika tirgus laukumos un lūdza viņu, lai kaut viņa drēbju malai varētu pieskarties, un, kas viņam pieskārās, kļuva veseli.