Marka ev. 7 LTV1965
1. Un pie viņa sapulcējās farizēji un kādi no rakstu mācītājiem, kas bija no Jeruzālemes atnākuši.
2. Un redzēdami kādus no viņa mācekļiem netīrām, tas ir nemazgātām, rokām maizi ēdam, —
3. Jo farizēji, un visi jūdi, neēd, ja tie rokas nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami;
4. Un no tirgus nākot, tie neēd, ja tie nav mazgājušies, un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies turēt, dzenamu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu, —
5. Tad farizēji un rakstu mācītāji viņam vaicā: „Kāpēc tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?“
6. Bet viņš uz tiem sacīja: „Pareizi Jesaja par jums liekuļiem ir sludinājis, kā ir rakstīts: Šī tauta godā ar lūpām mani, bet viņu sirds ir tālu no manis.
7. Bet tie mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.
8. Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus.“
9. Un viņš tiem sacīja: „Tā jūs atmetat Dieva bausli, lai turētu savu likumu.
10. Jo Mozus ir sacījis: Godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt.
11. Bet jūs sakāt: Ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir: lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu nākt par labu,
12. Tad jūs viņam atļaujat nenieka vairs nedarīt tēvam vai mātei par labu,
13. Iznīcinādami Dieva vārdu ar sa-viem likumiem, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādu lietu jūs darāt.“
14. Un ļaudis atkal pieaicinājis, viņš tiem sacīja: „Klausait mani visi un saprotiet.
15. Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.“ [
16. Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.]
17. Un kad viņš aizgāja no ļaudīm namā, viņa mācekli vaicāja pēc šās līdzības.
18. Un viņš tiem saka: „Vai ir jūs esat tādi nesaprašas? Vai jūs nesaprotat, ka nekas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar apgānīt?
19. Jo tas neiet viņa sirdi, bet vēderā, un iziet laukā.“ Tā viņš atzina par šķīstu katru barību.
20. Bet viņš sacīia: „Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.
21. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstības, zādzības, slepkavības, laulības pārkāpšana,
22. Mantkārība, blēdības, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība.
23. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.“
24. Un no turienes cēlies, viņš nogāja uz Tiras robežām. Un kādā namā iegājis, viņš gribēja, lai neviens to nema-nītu; bet nevarēja palikt apslēpts.
25. Bet kāda sieva, kutas meitiņai bija nešķīsts gars, par viņu dzirdējusi, tūliņ nāca un nometās pie viņa kājām.
26. Bet šī sieva bija grieķiete, no dzimuma siro-foiniķiete, un lūdza Jēzu, lai viņš izdzītu ļauno garu no viņas meitas.
27. Un viņš tai sacīja: „Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājas maizi atņemt bērniem un sunīšiem mest priekšā.“
28. Bet viņa atbildēja un uz to sacīja: „Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.“
29. Un viņš uz to sacīja: „Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.“
30. Un nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu gultā guļam, un ļaunais gars bija izgājis.
31. Un atkal izgājis no Tīras robežām, viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūtas desmit pilsētu robežās.
32. Un pie viņa atveda kādu kurlmēmu un viņu lūdza, lai viņš tam uzliktu roku.
33. Un viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizkāra viņa mēli,
34. Un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: „Efata,“ tas ir: „Atveries.“
35. Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.
36. Un viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda
37. Un brīnījās ļoti par to un sacīja: „Viņš visas lietas ir labi darījis; viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.“