Mateja ev. 13 LTV1965
1. Tanī dienā Jēzus, no nama izgājis, apsēdās jūrmalā.
2. Un daudz ļaužu sapulcējās pie viņa, tā ka viņš iekāpa laivā un apsēdās, un visi ļaudis stāvēja krastmalā.
3. Un viņš uz tiem daudz runāja līdzībās un sacīja: „Redzi, sējējs izgāja sēt.
4. Un viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda.
5. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes.
6. Bet kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes.
7. Bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca.
8. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus.
9. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.“
10. Un mācekļi piegāja pie viņa un sacīja: „Kāpēc tu uz tiem runā līdzībās?“
11. Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: „Jums ir dots zināt debesu valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots.
12. Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.
13. Tāpēc es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird un nesaprot.
14. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit.
15. Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka es tos dziedinātu.
16. Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird.
17. Jo patiesi es jums saku, daudzi pravieši un taisnie ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.
18. Tad nu klausaities līdzību par sējēju.
19. Ja kas vārdu par valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Sis ir tas, kas sēts ceļmalā.
20. Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem.
21. Bet viņam nav saknes sevi, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ap-grēkojas.
22. Bet kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus.
23. Bet kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.“
24. Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: „Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā.
25. Bet ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā un aizgāja.
26. Un kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle.
27. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle?
28. Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. Tad kalpi uz to sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt?
29. Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus.
30. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekšu nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.“
31. Vēl citu līdzību viņš tiem stāstīja un sacīja: „Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā drūmā.
32. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa lizdas viņa zaros.“
33. Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: „Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, dekāms viss sarūga.“
34. Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās un bez līdzībām viņš uz tiem nerunāja,
35. Lai piepildītos, ko pravietis runājis, sacīdams: „Es atdarīšu savu muti līdzībās, es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma.“
36. Tad Jēzus, ļaudis atlaidis, iegāja namā un viņa mācekļi pie tā piegāja un sacīja: „Izskaidro mums līdzību par nezāli tīrumā.“
37. Un viņš atbildēja un uz tiem sadja: „Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls.
38. Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni.
39. Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns; un pļaujamais laiks ir pasaules gals; un pļāvēji ir eņģeļi.
40. Tad nu tā, kā nezāli salasa un ugunī sadedzina, tā ari notiks pasaules pastarā galā.
41. Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs no viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību,
42. Un tos metis degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
43. Tad taisnie spīdēs kā saule sava tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!
44. Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.
45. Vēl debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles.
46. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.
47. Vēl debesu valstība līdzinās tīklam, izmestam jūfā, kas savilka visādas zivis.
48. Un kad tas bija pilns, tad viņi to izvilka malā, nosēdās un labās salasīja traukos, bet sapuvušās izmeta laukā.
49. Tā tas būs pasaules pastara galā: eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisnajiem
50. Un tos metis degošā ceplī, tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.
51. Vai jūs to visu esat sapratuši?“ Tie uz viņu sacīja: „Esam gan.“
52. Tad viņš tiem sacīja: „Tāpēc ik-katrs rakstu mācītājs, mācīts debesu valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas.“
53. Un notikās, kad Jēzus šās līdzības bija beidzis, viņš aizgāja no turienes.
54. Un nonācis savā dzimtenes pilsētā, viņš tos mācīja viņu sinagogā, tā ka tie brīnījās un sadja: „No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks?
55. Vai viņš nav amatnieka dēls? Vai viņa māte nav Marija un vina brāļi Jēkabs un Jozefs un Sīmanis un Jūda?
56. Un vai nav visas viņa māsas pie mums? No kurienes tad šim viss tas?“
57. Un tie ņēma apgrēcību pie viņa. Bet Jēzus uz tiem sadja: „Pravietis nekur nav mazāk denīts kā savā tēvu zemē un savās mājās.“
58. Un viņš tur nedarīja daudz brī-numu viņu netidbas dēļ.