Mateja ev. 14 LG8

1. Tajā laikā Hērods, viens no četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja slavu par Jēzu,

2. Un sacīja uz saviem kalpiem: “Šis ir Jānis, Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.”

3. Jo Hērods Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Hērodijas dēļ, kura bija Filipa, viņa brāļa, sieva.

4. Jo Jānis uz viņu bija sacījis: “Tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.”

5. Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti.

6. Bet, kad Hēroda dzimšanas diena tapa turēta, tad Hērodijas meita dejoja viņu priekšā un patika Hērodam.

7. Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot.

8. Un viņa, no savas mātes iepriekš pamācīta, sacīja: “Dod man šeit bļodā Jāņa, Kristītāja, galvu.”

9. Tad ķēniņš noskuma; bet zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot.

10. Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu.

11. Un viņa galva tapa bļodā atnesta un meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei.

12. Un viņa mācekļi nāca, ņēma viņa miesu un to apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum.

13. Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un ļaudis to dzirdējuši, Viņam no pilsētām kājām gāja pakaļ.

14. Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.

15. Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaid ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.”

16. Un Jēzus uz tiem sacīja: “Tiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst.”

17. Bet tie uz Viņu sacīja: “Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.”

18. Un Viņš sacīja: “Nesiet Man tās šurp.”

19. Un ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem maizes, un mācekļi ļaužu pulkiem.

20. Un viņi visi ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus.

21. Un vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.

22. Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un pirmajiem pārcelties, tiekams Viņš ļaudis atlaistu.

23. Un ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats.

24. Bet laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī.

25. Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams.

26. Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: “Tas ir ķēms;” un brēca no bailēm.

27. Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties.”

28. Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu.”

29. Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, lai nāktu pie Jēzus.

30. Bet lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!”

31. Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: “Tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies?”

32. Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās.

33. Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos priekš Viņa un sacīja: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.”

34. Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi.

35. Un kad tās vietas ļaudis Viņu atpazina, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus,

36. Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.