Mateja ev. 14 LTV1965
1. Tanī laikā ceturtās zemes daļas valdinieks Hērods dzirdēja par Jēzu
2. Un sadja saviem kalpiem: „Šis ir Jānis Kristītājs, viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, tāpēc viņam tādi brīnišķi spēki.“
3. Jo Hērods bija Jāni saņēmis, viņu sējis un ieliris detumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ.
4. Jo Jānis sadja uz viņu: „Tas tev nepieklājas, ka viņa ir pie tevis.“
5. Un viņš to gribēja nokaut, tīk baidījās no ļaudīm, jo tie viņu turēja par pravieti.
6. Kad Hērodam bija dzimšanas diena. Hērodijas meita dejoja viņu priekšā, un tā Hērodam patika.
7. Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, viņš došot visu, ko tā lūgšot.
8. Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: „Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu.“
9. Tad ķēniņš noskuma; bet zvēresta un viesu dēļ, kas līdz ar viņu pie galda sēdēja, viņš pavēlēja to dot.
10. Un viņš sūtīja uz cietumu un lika Jānim nocirst galvu.
11. Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; un tā to nesa savai mātei.
12. Un viņa mācekļi atnāca, paņēma viņa miesas un tās apraka; tad tie aizgāja un pasludināja to Jēzum.
13. Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, un ļaudis, to izdzirduši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ.
14. Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un viņam sirds iežēlojās par tiem un viņš dziedināja viņu neveselos.
15. Bet kad vakars metās, viņa mācekļi piegāja pie viņa un sacīja: „Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai.“
16. Bet Jēzus tiem sacīja: „Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!“
17. Bet tie uz viņu sacīja: „Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis.“
18. Un viņš sacīja: „Nesiet man tās šurp!“
19. Un ļaudīm viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla savas acis uz debesim, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm.
20. Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit grozus pilnus.
21. Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus.
22. Un Jēzus [tūdaļ] lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekāms viņš atlaidīs ļaudis.
23. Un ļaudis atlaidis, viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un kad vakars metās, viņš tur palika viens pats.
24. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretējs vējš.
25. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.
26. Un kad mācekļi to redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: „Tas ir spoks.“ Un tie brēca aiz bailēm.
27. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: „Tunet drošu prātu, es tas esmu! Nebīstieties!“
28. Un Pēteris viņam atbildēja un sacīja: „Kungs, ja tu tas esi, tad liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.“
29. Un viņš sacīja: „Nāc!“ Un Pē-teris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus.
30. Bet lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: „Kungs, palīdzi man!“
31. Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: „Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?“
32. Un kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās.
33. Un tie, kas bija laivā, metās viņa priekšā ceļos un sacīja: „Patiesi tu esi Dieva Dēls.“
34. Un viņi pārcēlās uz otru malu un nāca Genecaretes zemē.
35. Un kad turienes ļaudis viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus neveselos.
36. Un viņu lūdza, ka tie drīkstētu tikai aizkart viņa drēbju vīli; un kas to aizkāra, kļuva vesels.