Mateja ev. 15 LTV1965

1. Tad rakstu mācītāji un farizēji nāca no Jeruzālemes pie Jēzus un sacīja:

2. „Kāpēc tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus? Jo tie rokas nemazgā, kad ēd maizi.“

3. Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: „Kāpēc tad jūs ari pārkāpjat Dieva pavēli savu likumu dēļ?

4. Jo Dievs ir pavēlējis: godā savu tēvu un mātil un: kas tēvu vai māti nolād, tam būs mirt.

5. Bet jūs mācāt: ja kas sakot uz savu tēvu vai māti: kas tev no manis nāktos, lai ir Dievam par upuri, tam nevajagot vairs godāt savu tēvu vai māti.

6. Tā jūs atceļat Dieva vārdus savu likumu dēļ.

7. Jūs liekuļi! Jesaja ir pareizi par jums sludinājis, sacīdams:

8. Šī tauta godā mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no manis.

9. Bet velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.“

10. Un viņš pieaicināja ļaudis pie sevis un sacīja tiem: „Klausaities un saprotiet!

11. Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku; bet, kas nomutēs iziet, tas sagāna cilvēku.“

12. Tad mācekļi pienāca pie viņa un uz to sacīja: „Vai tu zini, ka farizēji, tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrē-cību?“

13. Bet viņš atbildēja un sacīja: „Visi dēsti, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm.

14. Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritis bedrē.“

15. Bet Pēteris atbildēja un uz viņu sacīja: „Izstāsti mums šo līdzību.“

16. Un Jēzus sacīja: „Vai tad ir jūs vēl esat nesaprašas?

17. Vai tad jūs nesaprotat, ka viss, kas ieiet mutē, noiet vēderā un tiek izmests laukā.

18. Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku.

19. Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķī-stība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi.

20. Viss tas sagāna cilvēku, bet ēšana ar nemazgātām rokām cilvēku nesagāna.“

21. Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās.

22. Un redzi, viena kānaniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: „Ak Kungs, tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.“

23. Bet viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad viņa mācekļi pienāca, lūdza to un sacīja: „Atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.“

24. Bet viņš atbildēja un sacīja: „Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.“

25. Bet tā nāca, metās viņa priekšā zemē un sacīja: „Kungs, palīdzi man!“

26. Bet viņš atbildēja un sacīja: „Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.“

27. Bet viņa sacīja: „Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd 110 druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.“

28. Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: „Ak sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.“ Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.

29. Un Jēzus aizgāja no turienes; viņš nāca pie Galilejas jūpas, uzkāpa kalnā un tur apsēdās.

30. Un daudz ļaužu atnāca pie viņa un atveda sev līdzi tizlus, kropļus, aklus, mēmus un daudz citu un nolika tos pie Jēzus kājām, un viņš dziedināja tos,

31. Tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kropļus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Israēla Dievu.

32. Un Jēzus, pieaicinājis savus mācekļus, sacīja tiem: „Mana sirds iežēlojas par šiem ļaudīm; jo tie jau trīs dienas pie manis palikuši, un tiem nav ko ēst. Es negribu tos neēdušus atlaist, ka tie ceļā nenonīkst.“

33. Un mācekļi uz to sacīja: „Kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes lai paēdinātu tādu pulku ļaužu?“

34. Un Jēzus tiem sacīja: „Cik ir jums maizes?“ Tie atbildēja: „Septiņas un kāds mazums zivtiņu.“

35. Un viņš lika ļaudīm apsēsties zemē,

36. Ņēma tās septiņas maizes un tās zivis, pateicās, pārlauza un deva tās mācekļiem, un mācekli ļaudīm.

37. Un viņi ēda un paēda, un no atlikušām druskām salasīja septiņus grozus pilnus.

38. Bet to, kas ēduši, bija četri tūkstoši vīru, neskaitot sievas un bērnus.

39. Un viņš atlaida ļaudis, kāpa laivā un nonāca Magadanas robežās.