Mateja ev. 19 LTV1965

1. Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, viņš aizgāja no Galilejas un nonāca Jūdejas robežās viņpus Jardānas.

2. Un daudz laužu gāja viņam pakaļ, un viņš tos dziedinājā.

3. Un farizēji nāca pie viņa, to kārdinādami, un sacīja uz viņu: „Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?“

4. Bet viņš atbildēja un sacīja: „Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu

5. Un sacīja: Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa?

6. Tā tad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.“

7. Tie saka uz viņu: „Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?“

8. Viņš saka tiem: „Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis.

9. Bet es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne nešķīstības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību; un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.“

10. Viņa mācekļi saka uz viņu: „Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties.“

11. Bet viņš sacīja tiem: „Visi nespēj saprast šo vārdu, bet tik tie, kam tas ir dots.

12. Jo ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot.“

13. Tad atnesa bērņinus pie viņa, ka viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos.

14. Bet Jēzus sacīja: „Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie manis nākt, jo tādiem pieder debesu valstība.“

15. Un viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes.

16. Un redzi, viens piegāja pie viņa un sacīja: „Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?“

17. Un viņš tam sacīja: „Ko tu man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.“

18. Tas viņam saka: „Kurus?“ Un Jēzus sacīja: „Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību;

19. Godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.“

20. Jauneklis saka uz viņu: „To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?“

21. Jēzus tam sacīja: „Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; und tad nāc un staigā man pakaļ.“

22. Bet kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.

23. Bet Jēzus sacīja uz saviem mācekļiem: „Patiesi, es jums saku: bagātais grūti ieies debesu valstībā.

24. Un atkal es jums saku: vieglāki kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.“

25. Bet viņa mācekļi, to dzirdēdami, ļoti izbijās un sacīja; „Kas tad var tikt pestīts?“

26. Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: „Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.“

27. Tad Pēteris atbildēja un uz viņu sacīja: „Redzi, mēs esam visu atstājuši un tev sekojuši. Kas mums būs par to?“

28. Bet Jēzus sacīja tiem: „Patiesi, es jums saku: jūs, kas man sekojuši, jaunajā pasaulē, kad Cilvēka Dēls sēdēs uz sava godības krēsla, arī sēdēsit uz divpadsmit krēsliem un tiesāsit divpadsmit Israēla ciltis.

29. Un kas atstājis mājas vai brāļus vai māsas, vai tēvu vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēl, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību.

30. Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un kas bija pēdējie, būs pirmie.“