Mateja ev. 21 LG8

1. Un kad tie tuvu pie Jeruzālemes nāca, pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem

2. Un tiem sacīja: “Ejat uz miestu, kas jūsu priekšā; un tūdaļ jūs atradīsiet ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisījuši atvediet tos pie Manis.

3. Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakāt: “Tam Kungam to vajag,” tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.”

4. Bet viss tas notika, lai piepildās, ko pravietis sacījis sludinādams:

5. “Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastu nesējas ēzeļa mātes kumeļa.”

6. Mācekļi nogāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis.

7. Un atveda ēzeļa māti un kumeļu, un uzlika savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū.

8. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa; bet citi cirta zarus no kokiem un izkaisīja tos uz ceļa.

9. Bet ļaudis, kas priekšā gāja un no aizmugures staigāja, kliedza un sauca: “Ozianna Tam Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!”

10. Bet kad Viņš Jeruzālemē iejāja, tad visa pilsēta cēlās un sacīja: “Kas Tas tāds?”

11. Bet ļaudis sacīja: “Šis ir Jēzus, pravietis no Nacaretes iekš Galilejas.”

12. Un Jēzus iegāja Dieva namā un izdzina visus, kas Dieva namā pārdeva un pirka, un apgāza galdus naudas mijējiem un krēslus baložu pārdevējiem,

13. Un uz tiem sacīja: “Stāv rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams,” bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.”

14. Un tur akli un tizli nogāja pie Viņa Dieva namā, un Viņš tos dziedināja.

15. Bet kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un bērnus Dieva namā brēcam un sakām: “Ozianna Dāvida dēlam!” tad tie apskaitās,

16. Un uz Viņu sacīja: “Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdāmu mutes Es slavu sataisīšu?”

17. Un tos atstājis, Viņš izgāja no pilsētas ārā uz Betāniju un Viņš tur apmetās.

18. Bet kad Viņš no rīta agrumā atkal uz pilsētu gāja, Viņam gribējās ēst.

19. Un Viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja pie tā un neatrada uz tā nenieka, kā tik lapas vien, un uz to sacīja: “Uz tevis lai nemūžam vairs auglis neaug.” Un tūdaļ vīģes koks nokalta.

20. Un mācekļi to redzējuši, brīnījās un sacīja: “Kā vīģes koks tik drīz nokaltis?”

21. Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: ja jums ticība ir, un jūs prātā nešaubaties, tad jūs nevien to darīsiet ar vīģes koku, bet arī, kad jūs šim kalnam sacīsiet: celies no savas vietas un meties jūrā, tad tas notiks.

22. Un visu, ko jūs savā lūgšanā lūgsiet ticēdami, to jūs dabūsiet.”

23. Un kad Viņš nāca Dieva namā, tad Viņam mācot augstie priesteri un ļaužu vecaji piegāja un sacīja: “Kādā varā Tu šīs lietas dari? Un kas Tev tādu varu devis?”

24. Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Es jums arīdzan vienu vārdu gribu vaicāt, ja jūs Man to sacīsiet, tad Es jums arī sacīšu, kādā varā Es šīs lietas daru.

25. No kurienes bija Jāņa kristība? Vai no debesīm, vai no cilvēkiem?” Bet tie apdomāja savā starpā sacīdami: “Ja mēs sakām: no debesīm, tad Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši?

26. Bet ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums no ļaudīm jābīstas; jo visi Jāni tur par pravieti.”

27. Un tie atbildēja un sacīja: “Mēs nezinām.” Viņš uz tiem sacīja: “Tad arī Es jums nesaku, kādā varā Es šīs lietas daru.

28. Bet kā jums šķiet? Vienam cilvēkam bija divi dēli, un tas gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej, strādā šodien manā vīna kalnā.

29. Bet tas atbildēja un sacīja: es negribu. Bet pēc tas viņam bija žēl un viņš nogāja.

30. Un tēvs gāja pie otra un sacīja tāpat. Bet tas atbildēja un sacīja: es iešu, kungs! un viņš nenogāja.

31. Kurš no abiem ir darījis sava tēva prātu?” Tie uz Viņu saka: “Pirmais.” Jēzus uz viņiem saka: “Patiesi, Es jums saku: muitnieki un maukas drīzāk nāks Dieva valstībā, nekā jūs.

32. Jo Jānis pie jums ir nācis pa taisnības ceļu, un jūs viņam neesat ticējuši, bet muitnieki un maukas viņam ticējuši. Bet jebšu jūs to redzējāt, tomēr jūs grākus nenožēlojāt, tā ka viņam pēc tam būtu ticējuši.

33. Klausāties citu līdzību. Bija nama tēvs, kas vīna kalnu dēstīja un apkārt taisīja sētu un tur iekšā izraka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva strādniekiem un aizgāja citur.

34. Kad nu augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem savus augļus dabūt.

35. Bet strādnieki viņa kalpus ņēmuši, vienu sitaun otru nokāva un trešo akmeņiem nomētāja.

36. Atkal tas sūtīja citus kalpus, vairāk nekā iepriekš, un tie viņiem tāpat darīja.

37. Beidzot viņš pie tiem sūtīja savu dēlu un sacīja: taču tie kaunēsies no mana dēla.

38. Bet kad strādnieki dēlu redzēja, tad tie sacīja savā starpā: šis ir mantinieks; nāciet, nokausim to un paturēsim viņa mantību.

39. Tad tie viņu ņēmuši izmeta no vīna kalna ārā un nokāva.

40. Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš šiem strādniekiem darīs?”

41. Viņi uz To sacīja: “Viņš šos ļaundarītājus nežēlīgi nomaitās un vīna kalnu izdos citiem strādniekiem, kas viņam augļus dos īstenā laikā.”

42. Jēzus uz tiem sacīja: Vai jūs nekad Dieva rakstos neesat lasījuši: “akmens, ko nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs?”

43. Tāpēc Es jums saku: “Dieva valstība jums taps atņemta un pagāniem dota, kas nes viņas augļus.

44. Un kas uz šo Akmeni kritīs, tas sadauzīsies, bet uz ko tas krīt, to tas satrieks.”

45. Un kad augstie priesteri un farizeji Viņa līdzības dzirdēja, tad tie nomanīja, ka Tas par viņiem runāja.

46. Un meklēdami Viņu tvert, tie bijās no ļaudīm, tāpēc ka tie Viņu cienīja par pravieti.