Mateja ev. 21 LTV1965
1. Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem
2. Un tiem sacīja: „Eita uz miestu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu, un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis.
3. Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajaga, tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.“
4. Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds:
5. „Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.“
6. Un macekl inogaja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis,
7. Atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja viņu tur virsū.
8. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa,
9. Bet ļaudis, kas gāja viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!“
10. Un kad viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: „Kas tas tāds?“
11. Bet ļaudis sacīja: „Šis ir pravietis Jēzus no Nācaretes Galilejā.“
12. Un Jēzus iegāja dievnamā un izdzina laukā visus, kas dievnamā pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus
13. Un saka tiem: „Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam; bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.“
14. Un akli un tizli nāca pie viņa dievnamā, un viņš dziedināja tos.
15. Bet kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko viņš darīja, un dzirdēja bērnus dievnamā kliedzam un saucam: „Ozianna Dāvida dēlam!“ tad tie apskaitās
16. Un sacīja uz viņu: „Vai tu nedzirdi, ko šie saka?“ Bet Jēzus saka tiem: „Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: „No bērniņu un zīdaiņu mutes tu sev slavu sagādājis?“
17. Un viņš atstāja tos, izgāja no pilsētas uz Betāniju un palika tur pa nakti.
18. Bet kad viņš rīta agrumā atkal gāja uz pilsētu, viņam gribējās ēst.
19. Un viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā, kā tikai lapas vien un sacīja: „Uz tevis augli ne mūžam vairs lai neaug.“ Un vīģes koks tūdaļ nokalta.
20. Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās un sacīja: „Kā vīģes koks tik ātri nokalta?“
21. Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: „Patiesi, es jums saku, ja ļums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs nevien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūfā, tad tas notiks.
22. Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.“
23. Un kad viņš ienāca dievnamā, tad, viņam tur mācot, augstie priesteri un tautas vecaji piegāja pie viņa un sacīja: „Kādā varā tu to dari? Un kas tev deva tādu varu?“
24. Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: „Es arī gribu jums jautāt vienu lietu; ja jūs man to teiksit, tad es arī jums sacīšu, kādā varā es to daru:
25. No kurienes bija Jāņa kristība? vai no debesīm vai no cilvēkiem?“ Bet tie apspriedās savā starpā un sacīja: „Ja mēs teiksim: no debesīm, tad viņš mums sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
26. Bet ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm; jo visi tur viņu par pravieti.“
27. Un viņi atbildēja Jēzum un sacīja: „Mēs nezinām.“ Tad viņš sacīja tiem: „Tad arī es jums nesaku, kādā varā es to daru.
28. Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna kalnā.
29. Un tas atbildēja un sacīja: Jā, kungs! Bet viņš negāja.
30. Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: Es negribu. Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja.
31. Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?“ Tie saka: „Pēdējais.“ Tad Jēzus saka tiem: „Patiesi, es jums saku: muitinieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.
32. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitinieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.
33. Klausaities citu līdzību. Bija nama tēvs, kas dēstīja vīna kalnu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja.
34. Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus.
35. Bet strādnieki ņēma viņa kalpus, vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem.
36. Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmo reiz, un tie darīja viņiem tāpat.
37. Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: No mana dēla tie tāču kaunēsies.
38. Bet kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu.
39. Un viņi ņēma to, izmeta no vīna kalna ārā un nokāva.
40. Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?“
41. Viņi tam sacīja: „Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīna kalnu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā.“
42. Jēzus sacīja tiem: „Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs?
43. Tāpēc es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus.
44. [Un kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet uz ko tas kritis, to viņš satrieks.]“
45. Un kad augstie priesteri un farizēji dzirdēja viņa līdzības, tie saprata, ka tas runāja par viņiem.
46. Tie meklēja viņu tvert, bet bijās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti.