Mateja ev. 22 LG8

1. Un Jēzus atbildēja un runāja atkal caur līdzībām, uz tiem sacīdams:

2. “Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisīja,

3. Un izsūtīja savus kalpus, viesus aicināt kāzās, bet tie negribēja nākt.

4. Atkal viņš citus kalpus izsūtīja un sacīja: sakāt viesiem: redzi, mans mielasts ir sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un visas lietas sataisītas; nāciet kāzās.

5. Bet tie to nicināja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits pie savas tirgošanas.

6. Bet citi viņa kalpus sagrāba un tos lika smieklā un tos nokāva.

7. Kad ķēniņš to dzirdēja, tad viņš tapa dusmīgs un sūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un iededzināja viņu pilsētu.

8. Tad viņš uz saviem kalpiem sacīja: kāzas gan ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi.

9. Tāpēc ejat uz lielceļiem un aicinājiet kāzās, kādus jūs atrodat.

10. Un kalpi izgāja uz ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildījās ar viesiem.

11. Tad ķēniņš iegāja, viesus aplūkot, un tur ieraudzīja vienu cilvēku, kas nebija apģērbies kāzu drēbēs.

12. Un viņš uz to sacīja: draugs, kā tu šeit esi ienācis, neapģērbies kāzu drēbēs? Bet tas palika kā mēms.

13. Tad ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: sieniet tam kājas un rokas, ņemiet to un izmetiet to galējā tumsā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

14. Jo daudz aicināti, bet maz izredzēti.”

15. Tad farizeji nogāja un sarunājās, ka tie Jēzu Viņa valodā savaldzinātu.

16. Un tie sūtīja pie Viņa savus mācekļus ar ķēniņa Hēroda sulaiņiem, kas sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un māci Dieva ceļu patiesīgi, un Tu nebēdā par nevienu: jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu.

17. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai nē?”

18. Un Jēzus, viņu blēdību nomanīdams, sacīja: “Jūs viltnieki, kam jūs Mani kārdināt?

19. Rādiet Man šurp nomas naudu.” Un tie Tam rādīja vienu sudraba grasi.

20. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un virsraksts?”

21. Tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tāpēc dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

22. Un to dzirdēdami, tie brīnījās un atstāja Viņu un aizgāja.

23. Tanī pašā dienā nāca pie Viņa saduceji, kas saka, augšāmcelšanos neesam, un Viņam vaicāja

24. Sacīdami: “Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kas mirst, un tam bērnu nav, tad viņa brālim būs viņa sievu precēt un savam brālim celt dzimumu.

25. Tad nu pie mums bija septiņi brāļi, un pirmais apņēma sievu un nomira, un kad tam nebija bērnu, tad tas pameta savu sievu savam brālim.

26. Tā arī otrais un trešais līdz septītam.

27. Un beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira.

28. Tad nu augšāmcelšanās dienā kuram no tiem septiņiem tā sieva piederēs? Jo tie visi viņu bija apņēmuši.”

29. Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs maldāties, neprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku.

30. Jo augšāmcelšanās laikā tie nedz precēs nedz taps precēti, bet tie būs itin kā Dieva eņģeļi debesīs.

31. Bet vai jūs par miroņu augšāmcelšanos neesat lasījuši, ko Dievs jums ir runājis sacīdams:

32. “Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs”? Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.”

33. Un kad ļaudis to dzirdēja, tad tie iztrūcinājās par Viņa mācību

34. Bet farizeji dzirdējuši, ka Viņš saducejiem muti bija aizbāzis, sapulcējās kopā.

35. Un viens no tiem, bauslības mācītājs, jautāja kārdinādams Viņu un sacīja:

36. “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?”

37. Bet Jēzus uz to sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīļot no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta.

38. Šis ir pirmais un augstākais bauslis.

39. Un otrs tam līdzīgs: tev būs savu tuvāku mīļot kā sevi pašu.

40. Uz šiem diviem baušļiem balstās visa bauslība un pravieši.”

41. Kad nu farizeji bija sagājuši, Jēzus tiem jautāja

42. Un sacīja: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls Viņš ir?” Tie uz Viņu sacīja: “Dāvida.”

43. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu,

44. Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.

45. Ja nu Dāvids Viņu sauc par Kungu, kā tad Viņš ir viņa Dēls?”

46. Un neviens nezināja Viņam atbildēt neviena vārda un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt.